Category Archives: Veselais saprāts

Laimes formula un shēma

Sen pa galvu vīļājās, beidzot nolēmu atzīmēt arī publiski.

Shēma
Power & responsibility

Zilā ir harmonijas, līdzsvara līnija. Lielākajai daļai cilvēku laime nav atrodama ievērojami zem tās, savukārt virs līnijas sākas dzīves bojāšana citiem, tāpēc vēlams pie tās pēc iespējas pieturēties. Īsto punktu (“savu vietu”) jāatrod pēc formulas (atceramies, ka ar nulli dalīt nevar):

Formula of happiness

Advertisements

Reliģiskā do(g)māšana

Laiku pa laikam dzīvē gadās, ka es kādā sarunā piesaucu vai atsaucos uz reliģiju, kā draugi mēdz teikt, pilnīgi nevietā. Viņiem ir taisnība, bet tikai daļēji. Tāpēc īsi izklāstīšu, no kurienes šīs atsauces rodas, lai nākamreiz, kad kāds no draugiem bolīs acis, es varētu teikt, ka viņš neko nesaprot, jo nelasa manu blogu un tāpēc nemaz nevar būt īsts draugs. :P

Ja paskatamies pēc būtības, tad visus spriedumus un lēmumus var iedalīt divos domāšanas veidos. Es šos veidus saucu par racionālo un reliģisko. Domāšanas veidi ir diametrāli pretēji, ilustrēšu ar sirdij tuvu piemēru. Iedomājies situāciju:

Tu esi neliela datorspēļu uzņēmuma vadītājs. Ar savu un bankas naudu savācis vajadzīgos māksliniekus, programmētājus, mūziķus, skaņu operatorus, aktierus un visus pārējo, tu esi novedis spēli no idejas līdz pārdodamam produktam. Bet nu tev ir problēma — pirātisms. Kā panākt, lai cilvēki spēli pērk, nevis vienkārši uzliek uz datora un tad izdāļā draugiem vai ieliek Internetā? Tu ieliec spēlē nosacījumu, ka diskam vienmēr jābūt datorā. Bet disku var nokopēt, tāpēc tu ieliec arī pretkopēšanas aizsardzību. Taču līdz šim visas pretkopēšanas aizsardzības ir tikušas uzlauztas, tāpēc drošības labad tu pievieno vēl trešo slāni — lai spēli varētu spēlēt, ir jāreģistrējas un pēc tam katru reizi jāielogojas tavā tiešsaistes sistēmā ar katrai spēles kopijai unikālu kodu. Ar to, šķiet, vajadzētu būt gana. Viss tiek nofinalizēts, spēle aiziet tautās.

Pēc mēneša tiek apkopoti rezultāti — visas spēles aizsardzības tika apietas un spēle brīvi kopējamā veidā nonāca Internetā nedēļas laikā pēc parādīšanās veikalos. Apturēto pirātu skaits, tātad, ir praktiski 0, toties tava klientu atbalsta komanda katru dienu strādā ar neskaitāmiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar reģistrēšanos, Internet pieslēgumu, bojātu disku vai vienkārši sūdzības par to, cik tas viss ir neērti (atšķirībā no Internetā novilktas spēles, kuru atliek tikai uzinstalēt un palaist). Turklāt tagad tev arī būs nenoteiktu laiku jāuztur serveri, kas ir atbildīgi par lietotāju autorizāciju. Par spīti tam visam, peļņa tomēr ir bijusi pietiekama, lai būtu motivācija cept augšā jaunu spēli. Bet ko darīt ar pirātismu…?

Racionālā pieeja būtu izdarīt secinājumus par pretkopēšanas aizsardzības nelietderīgumu un meklēt citus risinājumus, kas mazāk apgrūtinātu pircējus un vairāk traucētu pirātiem, nevis otrādi. Un risinājumi ir, ja tos meklē. Var atcelt aizsardzību vispār, samazināt to līdz minimumam vai ieviest tikai uz laiku (lielākā daļa spēļu vairāk nekā pusi peļņas ienes pirmā mēneša laikā), tā vietā veidot ciešāku kontaktu starp patērētājiem un izstrādātājiem, var legālajai spēlei dot līdzi bonusus, var samazināt cenas (jo īpaši pēc ienesīgā perioda beigām), var iekļaut spēlēs sociālo aspektu, utt.

Reliģiskā domāšana, savukārt, nozīmē nezaudēt ticību pretkopēšanas aizsardzībai un turpināt, kā līdz šim (“aizsardzības kods mums jau ir gatavs, autorizācijas serveris arī”). Tā ignorē iegūtos rezultātus un faktus, kas neatbilst “pretkopēšanas aizsardzība samazinās vai novērsīs pirātismu” uzstādījumam un turpina pie tā pieturēties. Tā kā šai domāšanai nav argumentētu atspēkojumu faktiem, tās aizstāvībai gandrīz neizbēgami tiks izvēlēti kandidāti no loģisko kļūdu (logical fallacies) repertuāra. Populārākie: viltus pretstati jeb domāšana galējībās (“ja mēs neizmantosim maksimālo iespējamo aizsardzību, tad jebkurš bērns kopēs un dāļās mūsu spēli pa labi un pa kreisi”), personības diskreditēšana (“ierosināt atcelt pretkopēšanas aizsardzību var tikai pirāts, kas grib visu par velti”), ačgārnā loģika (“paskaties, cik daudzi nokopēja mūsu spēli, tātad aizsardzības bija par maz”) un, protams, neiztrūkstošā postulāta atkārtošana (“pretkopēšanas aizsardzība mazina pirātismu”) un “var būt tikai sliktāk” sacerējumi (“mūsu spēlei vienubrīd bija pat 200`000 pirātu, bez aizsardzības būtu bijuši 1`000`000!”).

Pēc būtības varētu teikt tā:

Racionālā domāšana vienmēr sāk ar situācijas un tās cēloņu izpēti (“kas un kāpēc nodarbojas ar pirātismu”), un jebkuras darbības plāno un vērtē, vadoties pēc paredzamajiem un/vai iegūtajiem rezultātiem (“cik lielā mērā mēs kaitējām pirātiem, un kāda pieredze bija pircējiem”); un dara to pēc iespējas neitrālāk un objektīvāk, lai nepieļautu personīgā viedokļa traucējumus faktu analīzē.

Reliģiskā domāšana pieiet tam no otra gala — sāk ar jau gatavu spriedumu (“pasaule ir pilna ar pirātiem, jo neviens taču nemaksās par kaut ko, ja to pašu var dabūt par velti”), un no rezultātiem atlasa tikai tos, kas atbilst plānotajiem, pārējos vai nu atmetot, vai pat piedēvējot problēmai. Ja atbilstošu rezultātu nav vispār, tad vienkārši atkārto plānotos, ar domu “šoreiz nesanāca, bet vispār daram pareizi”. Tāpat reliģiskā domāšana nav atdalāma no emocionāliem izlēcieniem, argumentu trūkuma gadījumā tie ir praktiski garantēti.

Iemesls, kāpēc es to saucu par reliģisko domāšanu, ir gaužām triviāls — tieši ticīgo filozofijās es to esmu novērojis visbiežāk un izteiktāk. No piemēriem gan atturēšos vienkārši tāpēc, ka raksts jau tā nav no īsajiem. Ja nu ļoti sagribās, prasiet komentāros. ;)

P.S. Tikai nevajag iedomāties, ka šie divi domāšanas veidi ir savstarpēji ekskluzīvi. Reti kurš ir iemācījies pilnībā pielietot tikai racionālo; cilvēku spējas spriest loģiski un pamatoti par vienu tēmu, bet iebraukt pilnīgā reliģijā, tiklīdz tā pieskaras, piemēram, “sirds stīgām” (bērni, tuvinieki, bērnības traumas, patriotisms, nacionālisms u.tml.) ir apbrīnas vērtas.


Maģiskais 9

Daļēji pateicoties manam Tallinas apmeklējumam, esmu sācis ne nu gluži interesēties, bet pastiprināti pievērst uzmanību burvju trikiem. Praktiski visi burvju triki balstās nevis uz cilvēku apmānīšanu, bet gan uz netiešiem ierosinājumiem cilvēkiem apmānīt pašiem sevi. Elementārs piemērs no tā paša Džeimsa Randī repertuāra — ja uz skatuves uznāk cilvēks ar brillēm, paņem rokā mikrofonu, un sāk runāt (un skaņu aparatūra viņa balsi pastiprina), tu jau esi divas reizes apmānīts. Jo brilles ir bez stikliem, bet mikrofons ir vai nu izslēgts, vai vispār ir tikai līdzīgas formas skuveklis (īstais mikrofons ir mazs un piesprausts pie apģērba). Bet ko tādu nav iespējams pamanīt, ja to īpaši nemeklē. Būtībā tu esi apmānījis sevi, pats sev iestāstot, ka brilles un mikrofons ir īsti.

Līdzīgi ir ar maģisko 9. Nezinot dažas šī skaitļa īpašības, daudz un dažādas “skaitļu maģijas” var likties patiesi mistiskas. Maza piezīme — izmantošu terminu “skaitļa sakne” (nejaukt ar kvadrātsakni). Es nezinu, cik tas ir oficiāls, bet tas nozīmē saskaitīt skaitļa ciparus tik ilgi, kamēr sanāk viencipara skaitlis. Piemēram., 859 sakne ir 4 (8+5+9 >> 2+2 >> 4).

Tātad, aritmētiskas īpatnības attiecībā uz skaitli 9. Nav daudz, bet trikiem svarīgas:

  • Jebkuru skaitli reizinot ar 9, rezultāta sakne būs 9.
  • Jebkuru skaitli dalot ar 9, atlikums būs vienāds ar skaitļa sakni (izņemot, ja atlikums ir 0 — tad skaitļa sakne ir 9). 527 / 9 = 58, atlikums 5 (5+2+7 >> 1+4 >> 5).
  • Skaitlim 9 pieskaitot jebkuru skaitli, šī skaitļa un saskaitīšanas rezultāta saknes būs vienādas.
  • Ja no jebkura skaitļa atņem otru skaitli, kas veidots no pirmā skaitļa cipariem jebkādā secībā, rezultāts bez atlikuma dalīsies ar 9 un tā sakne būs 9 (vai -9, ja netiek noteikts, ka vienmēr jāatņem mazākais no lielākā). Pilnīgi jebkura skaitļa. Tu vari pilnīgā randomā rakstīt ciparus, kamēr nelabi paliek, bet, tiklīdz tu no tā skaitļa atņemsi tos pašus ciparus citā secībā un izvilksi sakni (joprojām nav runa par kvadrātsakni), dabūsi 9.
  • Uzrakstot uz rokas pirkstiem ciparus no 1 līdz 10 un noliecot vienu, atlikušie paceltie pirksti (to skaits) rādīs noliektā pirksta skaitļa reizinājuma ar 9 rezultātu (pa kreisi no noliektā pirksta — desmiti, pa labi — vieni). Piemēram, 6. Noliecot labās rokas rādītāju (vai īkšķi, ja skatās uz virsmu, nevis plaukstu), kreisā roka rādīs 5 pirkstus, labā — 4 (54).

Protams, ka ir vēl daudz visādu detalizētāku variāciju, bet galvenais, kas jāatceras — visa matemātikas pasaule sastāv no tikai 10 cipariem, kas visu laiku atkārtojas, sekojot ļoti konkrētiem likumiem. Tāpēc nākamreiz, kad kāds ļauj tev brīvi izvēlēties 4 ciparu skaitli, atņemt no tā citu 4 ciparu skaitli ar tiem pašiem cipariem (neprasot tev nevienu no skaitļiem), pateikt viņam starpības ciparus jebkādā secībā, izlaižot jebkuru ciparu pēc izvēles, un tad nekļūdīgi pasaka, kuru tu izlaidi — atceries, ka šādi “nolasīt domas” nemaz nav tik sarežģīti… ;)