Category Archives: Valoda

Beidzot!

Sakarīgi un vienkārši izstāstīts, kur un kad jālieto “ŗ”. Pašā rakstā ir doti arī paskaidrojumi, kāpēc to joprojām/atkal derētu lietot.

“Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu”, raksts “Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav”:

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

  1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar . Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
  2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasaris pavasaŗa pavasaŗi, tāpat kā brālis brāļa brāļi.
  3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure cepuŗu, tāpat kā stabule stabuļu.
  4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar rt un rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.
  5. Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.