Category Archives: Tulkošana

Mierpilna laulība ne vienmēr ir 50/50

Tulkots no ViolentAcres.

Kad es apprecējos, mana galva bija pilna ar visādām varenām idejām par to, kādai būtu jābūt laulības dzīvei. Es domāju, ka mūsu laulība būs 100% godīga, pilnīgi diplomātiska un ka visi mājas darbi tiks sadalīti 50/50. Es domāju, ka mans vīrs būs bez pārtraukuma motivēts, mūžīgi iejūtīgs un vienmēr saprotošs. Manās mājās valdīs skaistums un harmonija. Kaut miljons gadi paietu, es nekad nekļūšu par sievu-veceni, kas, stāvot uz mājas sliekšņa, pilnā balsī ķērc uz vīru, jo tas pavadījis nakti, izklaidējoties ar draugiem un tādējādi izvairoties no saviem vīra pienākumiem.

No kāzu dienas bija pagājis knapi mēnesis, līdz iestājās realitāte.

Demokrātija izgāzās tajā mirklī, kad es atcerējos, ka mans vīrs ir diezgan spītīgs. Ja viņš kaut ko nevēlas darīt, viņš to nedara, un tu vari iet dirst, ja liec viņam atkārtoties. Ja es pieprasu, lai viņš man palīdz ar mājas darbiem, viņš turpina sēdēt uz dīvāna kā izlutināts bērns un mani ignorē. Protestējot es atsakos iet uz veikalu vai gatavot pusdienas; viņš parausta plecus un pasūta picu. Ja es viņam palūdzu kaut ko nosūtīt pa pastu, viņš aizmirst. Bet tā vietā, lai padotos un izdarītu pati, es viņam atgādināju. Un atgādināju. Un atgādināju vēlreiz.

Ir vārds, kas apzīmē tādu sievu, par kādu es biju kļuvusi — vecene.

Portams, es vainoju viņu. Es taču neprasīju pārāk daudz. Es tikai gribēju, lai mēs podu tīrītu uz maiņām. Vai tad laulībai nav paredzēts būt sadarbībai? Kāpēc viņš man nepalīdz? Kāpēc viņu neuztrauc tas, kas uztrauc mani? Kāpēc viņš vienkārši nedara to, ko es lieku? Nereti es mēdzu dramatiskā tēlainībā piespiest roku pie pieres un ar asarām acīs izsaukties “Tu mani pataisi par tādu gauduli!”

Apdirsties var, kāda es biju svētā mocekle.

Strīdi un sūdzēšanās, un krišana uz nerviem, un aizvainotās jūtas vilkās krietnu laiku.

Tad kādu dienu man sanāca pieskatīt vienu mazu meiteni. Es aizvedu viņu uz parku, kur vairākas citas meitenes spēlējās ar lellēm. Manai pieskatāmajai savas lelles nebija, bet viņa vienkārši pieņēma, ka kāda no pārējām meitenēm ar viņu dalīsies.

Liels bija viņas pārsteigums, kad visas meitenes atteicās.

Mazā meitene lūdzās un lūdzās. Mazā meitene cirta kāju pie zemes un spalgā balsī pieprasīja, lai pārējās meitenes izturētos pret viņu jauki. Viņa lasīja viņām lekcijas par pieklājību un došanu spēlēties arī citiem, un diezgan burtiski mēģināja uzspiest pārējām meitenēm savu piedalīšanos. Bet, lai ko viņa darītu, pārējās meitenes tikai piespieda savas lelles ciešāk pie krūtīm un neļāva mazajai metenei tām pieskarties.

Galu galā, ar bezspēcīgu dusmu asarām acīs, viņa atskrēja pie manis un teica, “V! Liec tām meitenēm dot man arī spēlēties!”

“Nē,” es teicu, “neizskatās, ka viņas ar tevi grib spēlēties. Un, ja godīgi, es neesmu droša vai es viņu vietā ar tevi gribētu spēlēties, ja tu tā uzvedies.”

“Bet viņas ir nejaukas!” viņa plosījās, “Dot citiem spēlēties ir labi un viņas ir pret mani sliktas!”

Es pietupos, lai mēs būtu vienā augstumā, un mierīgi teicu, “dārgumiņ, tu nevari kontrolēt, kā citi cilvēki uzvedas. Tu vari kontrolēt tikai to, kā tu uz to reaģē.”

Kādu brīdi viņa klusēja, tad strauji pagriezās pret meitenēm un uzkliedza “ES AR JUMS NESPĒLĒŠOS! ES IEŠU ŠŪPOTIES!”

Tad viņa demonstratīvi aizsoļojoa uz šūpolēm.

Kādu brīdi es tur tupēju, pārcilādama galvā tikko notikušo. Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme kā ledus auksta ūdens šalts.

Es pie sevis nodomāju: Sasodīts, kāda es esmu divkose!

Pēc tās dienas manā mājā tika ieviesta ļoti vienkārša politika: Ja tevi tas traucē, dari kaut ko!

Protams, realitātē tas nozīmē, ka es daru lielāko daļu mājas darbu, jo manu vīru nekārtīga māja absolūti neuztrauc. Arī iepirkšanās ir manā ziņā, jo viņš drīzāk tīrīs zobus ar ūdeni līdz mūža galam, nekā atcerēsies nopirkt zobu pastas tūbiņu. Viņam, savukārt, uz nerviem krīt netīrā veļa. Ja man dotu vaļu, katram pēdējam drēbes gabalam būtu jābūt netīram, pirms es ieslēgtu veļas mašīnu. Manam vīram liekas, ka veļu jāmazgā katru dienu, tāpēc to dara viņš.

Mūsu laulība nav 50/50 sadalījums, kā es to sākumā biju iztēlojusies. Bet mums pilnīgi noteikti ir mazāk sūdzēšanās, krišanas uz nerviem un strīdu. Neviens nav upuris un neviens nav moceklis. Vienā brīdī mēs sapratām, ka dzīve ir daudz par īsu, lai strīdētos par to, kurš vairāk tīra podu.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums laiku pa laikam negadās mazi atkārtojumi.

Vēl pavisam nesen, vienu vakaru, kad es gultā lasīju grāmatu, mans vīrs man teica, “es nespēju noticēt, ka tu nometi savas netīrās bikses pusmetru no netīrās veļas groza.”

Es atbildēju, “es nespēju noticēt, ka tu pielipināji košļeni pie gultas gala.”

Viņš paskatījās uz mani, un es paskatījos uz viņu.

Pēc maza klusuma brīža viņš savāca manas bikses.

Pirms gulētiešanas es novācu viņa košļeni no gultas gala.

Miers…


Component

Mazs atgādinājms sev un citiem — angļu component tulkojas kā “komponents”, nevis “komponente”! Man ir stipras aizdomas, ka latviešu valodā tas vārds sieviešu dzimtē vispār neskaitās gramatiski pareizs (eksistējošs).