Category Archives: Stulbums

Brīnišķīgi :(

Es esmu pasaules iznesīgākais Donžuāns. Mans pirmais kontakts ar Felīšu Dei (Felicia Day), par kuru fanoju jau kopš pirmās The Guild sērijas, savā dziļākajā būtībā ir ar apmēram šādu saturu:

Es esmu stulbs, dod man 27 Ls!

Kad tas viss beigsies, izstāstīšu sīkāk. Šobrīd man ir depresīja.

Advertisements

Zināšanai

Šo Vikipēdijas lapu par vienu no mūzikas grupas Scorpions albumiem Apvienotajā Karalistē (Anglijā) ir aizliegts apmeklēt, lielākie IPS (Internet pakalpojumu sniedzēji) jau pieeju nogriezuši. Bērnu pornogrāfija. Atceroties skandālu ar “Pinokio” operas plakātu, un tā sakarā ļoti plaši interpretēto krimināllikuma 166. pantu, domāju, ka drošāk arī no Latvijas šo saiti nevērt. Vispār neklausīties Scorpions droši vien vēl drošāk. Lats mūžam stabils!

Drosmīgajiem / ektrēmistiem: http://en.wikipedia.org/wiki/Virgin_killer

Atrasts iekš The Escapist.


Legalitātes problemātika

Esmu cilvēks, kas ļoti principiāli ir pret pārmaksāšanu. Ja viens veikals preci pārdod par 100 Ls un otrs tieši to pašu par 75 Ls (un es zinu, ka pašizmaksa ir, teiksim, 65 Ls), tad man ir grūti iedomāties, kādas paradīzes līmenī ir jābūt apkalpošanai un attieksmei, lai es būtu ar mieru tā piemaksāt.

Taču šis princips, ko uzskatu par diezgan saprātīgu (nauda tak ietaupās :)), rada problēmu specifiskā jomā — legālas mūzikas un video iegāde. Problēma rodas tāpēc, ka man 100 gadus nav vajadzīgs ne tas vāciņš, ne spīdīgais ripulis, ne papīra ieliknītis. Es gribu (un uzskatu par pilnīgi normālu vēlmi), lai manas filmas/seriāli/mūzika aizņem nano-, piko-, femto- vai joktometrus vietas uz 3.5 collu metāla kastītes, kas atrodas lielākā kastē istabas stūrī (jā, es runāju par datora cieto disku). Nevis metru pēc metra plauktu rindās.

Un šķietami tik viegli atbildamais jautājums — kur legāli tikt pie mūzikas bezzaudējumu kodējumā (kāpēc man jātiek apdalītam kvalitātē tikai tādēļ, ka negribu piesārņot dabu ar plastmasas atkritumiem?) pēkšņi vairs nav atbildams.

Nopirkt veikalā, nokopēt un tad izmest ir visprastākā izšķērdība, jo, ja man jau no sākuma ir skaidrs, ka nevajag man to plastmasu, tad es netaisos maksāt par vāciņu, disku, piegādi, nodokļiem, transportēšanu, uzglabāšanu (veikalā vai noliktavā), utt. Es gribu tikai mūziku, turklāt elektroniski, tāpēc man liekas loģiski, ka manai naudai būtu jānonāk tikai pie tiem, kas ir atbildīgi par mūzikas radīšanu un sākotnējo popularizēšanu/izplatīšanu — pašiem mūziķiem, producentiem, studijām, Internet veikala starpniekiem utt.

Šādu tādu populārāku latviešu mūziku var dabūt iepriekš minētajā Platforma Music. Bet tur var dabūt tikai MP3, kas priekš tur manītajām cenām ir adekvāti, bet ja nu es gribu, piemēram, nesen dzīvē apskatītās Katie Melua albumus kādā no populārākajiem bezzaudējumu formātiem? Kā nespecs šajās lietās, rakstu Googlē: (buy OR purchase) katie melua (flac OR cda).

Rezultāti nav iedvesmojoši. Kā vienkāršs lietotājs, kuram “ir Internetā = ir Google” es no rezultātiem redzu, ka legāli tikt pie šiem albumiem formātā, kas ļautu mūziku pielāgot savām vajadzībām (pamainīt skaļumu, bass/treble, etc.), nezaudējot kaut ko ar katru reizi, ir iespējams tikai, pārkāpjot autortiesību likumu.

Kārtējais rādītājs, ka pašreizējie likumi un/vai biznesa modelis ir novecojuši un izplatītāji vēl joprojām dzīvo laikos, kad CD atskaņojošas iekārtas bija vienīgais nopietnais mūzikas avots, un ar likumu palīdzību mēģina turpat noturēt arī patērētājus.