Category Archives: Pārdomas

Morālā novecošana

Nesaprotu terminu “morāli novecojis”. Ja iekārtas nespēj pildīt savas funkcijas vai vairs neatbilst ikdienas prasībām, tad tā ir vienkārši novecojusi. Pēc kā mēra morālo novecošanu? Man tas izklausās pēc percieved obsolescence reklāmu mīta, ka “jaunāks=labāks”, ar mērķi likt cilvēkiem atbrīvoties no pilnīgi ejošām lietām un to vietā pirkt tādas pašas, tikai par 5% jaudīgākas, 2% spīdīgākas un ar papildus sapierlāpstiņām (par šo tēmu ir vērtīgi pavērot Story of Stuff video; ja ir slinkums skatīties visu, jālec pa taisno uz “Consumption”).

Protams, ka jaunāks ne vienmēr ir labāks, jo īpaši datoru u.c. eletroiekārtu jomā. Jauns nozīmē — tāds, kas iepriekš nav bijis, un tas nozīmē — 0 pieredzes. Tas nozīmē augstu cenu (gan tāpēc, ka par jaunu “pienākas” prasīt augstu cenu, gan tāpēc, ka vienkārši vēl nav optimizēta ražošana) un augstu problēmu iespējamību. Vislabākais, ko darīt, ja vēlies iegādāties elektroiekārtu, kas iznāca tikai vakar vai iznāks tikai rīt — pagaidi pāris mēnešus un paskaties, kas notiek. 90%, ka vai nu cena kritīsies, vai arī iekārtai tiks atrasti un izlaboti kādi trūkumi vai nepilnības. Visbiežāk — abi divi.

Šodien lasīju, ka dators, kas ražots 2008. gadā, uzskatāms par morāli novecojošu, ja tas ir paredzēts kam vairāk kā ofisa līmeņa darbiem. Papētīju sava aparāta pēdēju “inkarnāciju” — videokarte no 2008 gada, pārējās detaļas no 2007. Komplektēts 2008. vidū par ~350 Ls, neskaitot korpusu (monitors no iepriekšējā datora), t.i. — cenā ietilpst pamatplate, atmiņa, procesors, barošanas bloks, cietais disks, videokarte. Viss jauns, no veikala. Joprojām spēlēju visas videospēles ar grafikas uzstādījumiem “high” un “ultra” robežās, bez problēmām darbinu arī PlayStation 2 un citus emulatorus.

Protams, ka pasaule ir pilna ar jaudīgākiem datoriem, kas strādā vēl ātrāk un spēles darbina vēl glītāk un droši vien arī kafiju gatavo, bet ko tas pierāda? Lai ko tu nopirktu, ja ne jau pirkšanas brīdī, tad mēneša laikā pēc nopirkšanas būs nopērkams labāks, jaudīgāks, glītāks aparāts, nekā tev ir. Ja mēs skatītos pēc tā, “morālā novecošana” kā termins vispār pazaudētu jebkādu jēgu, jo tādas būtu 90% veikala plauktos atrodamu lietu.

Manuprāt, vienīgie gadījumi, kad var runāt par kaut kādu “morālo novecošanu” ir tie, kad jaunākas preces versijas ievērojami atvieglo dzīvi. Piemēram, ja uz galda ir maz vietas, CRT monitors kļūst morāli novecojis, kad parādās plānie LCD. Klēpja datoriem bieži svarīgs faktors ir izmērs un svars — par morālo novecošanu varētu sākt runāt, ja apkārt visi svilpodami žonglē savējus kompjus, bet tu zem savas nastas staigā salīcis un nosvīdis. Bet citādi — WTF?


Laimes formula un shēma

Sen pa galvu vīļājās, beidzot nolēmu atzīmēt arī publiski.

Shēma
Power & responsibility

Zilā ir harmonijas, līdzsvara līnija. Lielākajai daļai cilvēku laime nav atrodama ievērojami zem tās, savukārt virs līnijas sākas dzīves bojāšana citiem, tāpēc vēlams pie tās pēc iespējas pieturēties. Īsto punktu (“savu vietu”) jāatrod pēc formulas (atceramies, ka ar nulli dalīt nevar):

Formula of happiness


Reliģiskā do(g)māšana

Laiku pa laikam dzīvē gadās, ka es kādā sarunā piesaucu vai atsaucos uz reliģiju, kā draugi mēdz teikt, pilnīgi nevietā. Viņiem ir taisnība, bet tikai daļēji. Tāpēc īsi izklāstīšu, no kurienes šīs atsauces rodas, lai nākamreiz, kad kāds no draugiem bolīs acis, es varētu teikt, ka viņš neko nesaprot, jo nelasa manu blogu un tāpēc nemaz nevar būt īsts draugs. :P

Ja paskatamies pēc būtības, tad visus spriedumus un lēmumus var iedalīt divos domāšanas veidos. Es šos veidus saucu par racionālo un reliģisko. Domāšanas veidi ir diametrāli pretēji, ilustrēšu ar sirdij tuvu piemēru. Iedomājies situāciju:

Tu esi neliela datorspēļu uzņēmuma vadītājs. Ar savu un bankas naudu savācis vajadzīgos māksliniekus, programmētājus, mūziķus, skaņu operatorus, aktierus un visus pārējo, tu esi novedis spēli no idejas līdz pārdodamam produktam. Bet nu tev ir problēma — pirātisms. Kā panākt, lai cilvēki spēli pērk, nevis vienkārši uzliek uz datora un tad izdāļā draugiem vai ieliek Internetā? Tu ieliec spēlē nosacījumu, ka diskam vienmēr jābūt datorā. Bet disku var nokopēt, tāpēc tu ieliec arī pretkopēšanas aizsardzību. Taču līdz šim visas pretkopēšanas aizsardzības ir tikušas uzlauztas, tāpēc drošības labad tu pievieno vēl trešo slāni — lai spēli varētu spēlēt, ir jāreģistrējas un pēc tam katru reizi jāielogojas tavā tiešsaistes sistēmā ar katrai spēles kopijai unikālu kodu. Ar to, šķiet, vajadzētu būt gana. Viss tiek nofinalizēts, spēle aiziet tautās.

Pēc mēneša tiek apkopoti rezultāti — visas spēles aizsardzības tika apietas un spēle brīvi kopējamā veidā nonāca Internetā nedēļas laikā pēc parādīšanās veikalos. Apturēto pirātu skaits, tātad, ir praktiski 0, toties tava klientu atbalsta komanda katru dienu strādā ar neskaitāmiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar reģistrēšanos, Internet pieslēgumu, bojātu disku vai vienkārši sūdzības par to, cik tas viss ir neērti (atšķirībā no Internetā novilktas spēles, kuru atliek tikai uzinstalēt un palaist). Turklāt tagad tev arī būs nenoteiktu laiku jāuztur serveri, kas ir atbildīgi par lietotāju autorizāciju. Par spīti tam visam, peļņa tomēr ir bijusi pietiekama, lai būtu motivācija cept augšā jaunu spēli. Bet ko darīt ar pirātismu…?

Racionālā pieeja būtu izdarīt secinājumus par pretkopēšanas aizsardzības nelietderīgumu un meklēt citus risinājumus, kas mazāk apgrūtinātu pircējus un vairāk traucētu pirātiem, nevis otrādi. Un risinājumi ir, ja tos meklē. Var atcelt aizsardzību vispār, samazināt to līdz minimumam vai ieviest tikai uz laiku (lielākā daļa spēļu vairāk nekā pusi peļņas ienes pirmā mēneša laikā), tā vietā veidot ciešāku kontaktu starp patērētājiem un izstrādātājiem, var legālajai spēlei dot līdzi bonusus, var samazināt cenas (jo īpaši pēc ienesīgā perioda beigām), var iekļaut spēlēs sociālo aspektu, utt.

Reliģiskā domāšana, savukārt, nozīmē nezaudēt ticību pretkopēšanas aizsardzībai un turpināt, kā līdz šim (“aizsardzības kods mums jau ir gatavs, autorizācijas serveris arī”). Tā ignorē iegūtos rezultātus un faktus, kas neatbilst “pretkopēšanas aizsardzība samazinās vai novērsīs pirātismu” uzstādījumam un turpina pie tā pieturēties. Tā kā šai domāšanai nav argumentētu atspēkojumu faktiem, tās aizstāvībai gandrīz neizbēgami tiks izvēlēti kandidāti no loģisko kļūdu (logical fallacies) repertuāra. Populārākie: viltus pretstati jeb domāšana galējībās (“ja mēs neizmantosim maksimālo iespējamo aizsardzību, tad jebkurš bērns kopēs un dāļās mūsu spēli pa labi un pa kreisi”), personības diskreditēšana (“ierosināt atcelt pretkopēšanas aizsardzību var tikai pirāts, kas grib visu par velti”), ačgārnā loģika (“paskaties, cik daudzi nokopēja mūsu spēli, tātad aizsardzības bija par maz”) un, protams, neiztrūkstošā postulāta atkārtošana (“pretkopēšanas aizsardzība mazina pirātismu”) un “var būt tikai sliktāk” sacerējumi (“mūsu spēlei vienubrīd bija pat 200`000 pirātu, bez aizsardzības būtu bijuši 1`000`000!”).

Pēc būtības varētu teikt tā:

Racionālā domāšana vienmēr sāk ar situācijas un tās cēloņu izpēti (“kas un kāpēc nodarbojas ar pirātismu”), un jebkuras darbības plāno un vērtē, vadoties pēc paredzamajiem un/vai iegūtajiem rezultātiem (“cik lielā mērā mēs kaitējām pirātiem, un kāda pieredze bija pircējiem”); un dara to pēc iespējas neitrālāk un objektīvāk, lai nepieļautu personīgā viedokļa traucējumus faktu analīzē.

Reliģiskā domāšana pieiet tam no otra gala — sāk ar jau gatavu spriedumu (“pasaule ir pilna ar pirātiem, jo neviens taču nemaksās par kaut ko, ja to pašu var dabūt par velti”), un no rezultātiem atlasa tikai tos, kas atbilst plānotajiem, pārējos vai nu atmetot, vai pat piedēvējot problēmai. Ja atbilstošu rezultātu nav vispār, tad vienkārši atkārto plānotos, ar domu “šoreiz nesanāca, bet vispār daram pareizi”. Tāpat reliģiskā domāšana nav atdalāma no emocionāliem izlēcieniem, argumentu trūkuma gadījumā tie ir praktiski garantēti.

Iemesls, kāpēc es to saucu par reliģisko domāšanu, ir gaužām triviāls — tieši ticīgo filozofijās es to esmu novērojis visbiežāk un izteiktāk. No piemēriem gan atturēšos vienkārši tāpēc, ka raksts jau tā nav no īsajiem. Ja nu ļoti sagribās, prasiet komentāros. ;)

P.S. Tikai nevajag iedomāties, ka šie divi domāšanas veidi ir savstarpēji ekskluzīvi. Reti kurš ir iemācījies pilnībā pielietot tikai racionālo; cilvēku spējas spriest loģiski un pamatoti par vienu tēmu, bet iebraukt pilnīgā reliģijā, tiklīdz tā pieskaras, piemēram, “sirds stīgām” (bērni, tuvinieki, bērnības traumas, patriotisms, nacionālisms u.tml.) ir apbrīnas vērtas.


Dīvains?

Es sevi atradu 3,5 bildēs. Un tu? ;)


Mierpilna laulība ne vienmēr ir 50/50

Tulkots no ViolentAcres.

Kad es apprecējos, mana galva bija pilna ar visādām varenām idejām par to, kādai būtu jābūt laulības dzīvei. Es domāju, ka mūsu laulība būs 100% godīga, pilnīgi diplomātiska un ka visi mājas darbi tiks sadalīti 50/50. Es domāju, ka mans vīrs būs bez pārtraukuma motivēts, mūžīgi iejūtīgs un vienmēr saprotošs. Manās mājās valdīs skaistums un harmonija. Kaut miljons gadi paietu, es nekad nekļūšu par sievu-veceni, kas, stāvot uz mājas sliekšņa, pilnā balsī ķērc uz vīru, jo tas pavadījis nakti, izklaidējoties ar draugiem un tādējādi izvairoties no saviem vīra pienākumiem.

No kāzu dienas bija pagājis knapi mēnesis, līdz iestājās realitāte.

Demokrātija izgāzās tajā mirklī, kad es atcerējos, ka mans vīrs ir diezgan spītīgs. Ja viņš kaut ko nevēlas darīt, viņš to nedara, un tu vari iet dirst, ja liec viņam atkārtoties. Ja es pieprasu, lai viņš man palīdz ar mājas darbiem, viņš turpina sēdēt uz dīvāna kā izlutināts bērns un mani ignorē. Protestējot es atsakos iet uz veikalu vai gatavot pusdienas; viņš parausta plecus un pasūta picu. Ja es viņam palūdzu kaut ko nosūtīt pa pastu, viņš aizmirst. Bet tā vietā, lai padotos un izdarītu pati, es viņam atgādināju. Un atgādināju. Un atgādināju vēlreiz.

Ir vārds, kas apzīmē tādu sievu, par kādu es biju kļuvusi — vecene.

Portams, es vainoju viņu. Es taču neprasīju pārāk daudz. Es tikai gribēju, lai mēs podu tīrītu uz maiņām. Vai tad laulībai nav paredzēts būt sadarbībai? Kāpēc viņš man nepalīdz? Kāpēc viņu neuztrauc tas, kas uztrauc mani? Kāpēc viņš vienkārši nedara to, ko es lieku? Nereti es mēdzu dramatiskā tēlainībā piespiest roku pie pieres un ar asarām acīs izsaukties “Tu mani pataisi par tādu gauduli!”

Apdirsties var, kāda es biju svētā mocekle.

Strīdi un sūdzēšanās, un krišana uz nerviem, un aizvainotās jūtas vilkās krietnu laiku.

Tad kādu dienu man sanāca pieskatīt vienu mazu meiteni. Es aizvedu viņu uz parku, kur vairākas citas meitenes spēlējās ar lellēm. Manai pieskatāmajai savas lelles nebija, bet viņa vienkārši pieņēma, ka kāda no pārējām meitenēm ar viņu dalīsies.

Liels bija viņas pārsteigums, kad visas meitenes atteicās.

Mazā meitene lūdzās un lūdzās. Mazā meitene cirta kāju pie zemes un spalgā balsī pieprasīja, lai pārējās meitenes izturētos pret viņu jauki. Viņa lasīja viņām lekcijas par pieklājību un došanu spēlēties arī citiem, un diezgan burtiski mēģināja uzspiest pārējām meitenēm savu piedalīšanos. Bet, lai ko viņa darītu, pārējās meitenes tikai piespieda savas lelles ciešāk pie krūtīm un neļāva mazajai metenei tām pieskarties.

Galu galā, ar bezspēcīgu dusmu asarām acīs, viņa atskrēja pie manis un teica, “V! Liec tām meitenēm dot man arī spēlēties!”

“Nē,” es teicu, “neizskatās, ka viņas ar tevi grib spēlēties. Un, ja godīgi, es neesmu droša vai es viņu vietā ar tevi gribētu spēlēties, ja tu tā uzvedies.”

“Bet viņas ir nejaukas!” viņa plosījās, “Dot citiem spēlēties ir labi un viņas ir pret mani sliktas!”

Es pietupos, lai mēs būtu vienā augstumā, un mierīgi teicu, “dārgumiņ, tu nevari kontrolēt, kā citi cilvēki uzvedas. Tu vari kontrolēt tikai to, kā tu uz to reaģē.”

Kādu brīdi viņa klusēja, tad strauji pagriezās pret meitenēm un uzkliedza “ES AR JUMS NESPĒLĒŠOS! ES IEŠU ŠŪPOTIES!”

Tad viņa demonstratīvi aizsoļojoa uz šūpolēm.

Kādu brīdi es tur tupēju, pārcilādama galvā tikko notikušo. Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme kā ledus auksta ūdens šalts.

Es pie sevis nodomāju: Sasodīts, kāda es esmu divkose!

Pēc tās dienas manā mājā tika ieviesta ļoti vienkārša politika: Ja tevi tas traucē, dari kaut ko!

Protams, realitātē tas nozīmē, ka es daru lielāko daļu mājas darbu, jo manu vīru nekārtīga māja absolūti neuztrauc. Arī iepirkšanās ir manā ziņā, jo viņš drīzāk tīrīs zobus ar ūdeni līdz mūža galam, nekā atcerēsies nopirkt zobu pastas tūbiņu. Viņam, savukārt, uz nerviem krīt netīrā veļa. Ja man dotu vaļu, katram pēdējam drēbes gabalam būtu jābūt netīram, pirms es ieslēgtu veļas mašīnu. Manam vīram liekas, ka veļu jāmazgā katru dienu, tāpēc to dara viņš.

Mūsu laulība nav 50/50 sadalījums, kā es to sākumā biju iztēlojusies. Bet mums pilnīgi noteikti ir mazāk sūdzēšanās, krišanas uz nerviem un strīdu. Neviens nav upuris un neviens nav moceklis. Vienā brīdī mēs sapratām, ka dzīve ir daudz par īsu, lai strīdētos par to, kurš vairāk tīra podu.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums laiku pa laikam negadās mazi atkārtojumi.

Vēl pavisam nesen, vienu vakaru, kad es gultā lasīju grāmatu, mans vīrs man teica, “es nespēju noticēt, ka tu nometi savas netīrās bikses pusmetru no netīrās veļas groza.”

Es atbildēju, “es nespēju noticēt, ka tu pielipināji košļeni pie gultas gala.”

Viņš paskatījās uz mani, un es paskatījos uz viņu.

Pēc maza klusuma brīža viņš savāca manas bikses.

Pirms gulētiešanas es novācu viņa košļeni no gultas gala.

Miers…


Citāts

Izrādījās, ka šis nav Marksa rakstīts!

Par rezultātu var piekrist un var nepiekrist, bet fakts paliek fakts — nekas no tā, kas pēdējos gados ir noticis, nebija nekāds jaunums jau vairāk nekā 140 gadus atpakaļ.

«Владельцы капитала будут стимулировать рабочий класс покупать все больше и больше дорогих товаров, зданий и техники.

Толкая их тем самым на то, чтобы они брали все более дорогие кредиты, до тех пор, пока кредиты не станут невыплачиваемыми.

Невыплачиваемые кредиты ведут к банкротству банков, которые будут национализированы государством, что в итоге и приведет к возникновению
коммунизма».

© Карл Маркс, 1867 г.

Tulkojums:

Kapitāla īpašnieki stimulēs strādnieku šķiru pirkt arvien vairāk un dārgākas preces, ēkas un tehniku.

Ar to spiežot ņemt arvien lielākus un dārgākus kredītus, līdz brīdim, kamēr kredīti kļūs neatmaksājami.

Neatmaksāti kredīti novedīs pie banku bankrota, kā rezultātā tās būs jāpārņem valdībām, kas galu galā novedīs pie komunisma.

© Karls Markss, 1867.


Viena cilvēka pārdomas (fragments)

No e-pasta

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…