Category Archives: Atskaites

Šūst him ded!

Pēdējo dienu laikā esmu sabijis divās šautuvēs (Regro-S un Walters). Līdz šim dažādus karstos ieročus rokās turēt ir sanācis, bet šāvis gan vēl nebiju. Iespaidus vienā vārdā var aprakstīt: “pārsteidzoši”. Ja gribi zināt sīkāk, nāksies vien lasīt tālāk. ;)

Par pašām šautuvēm nekā daudz nav, ko teikt — viss kā varētu gaidīt. Iegāju, pateicu, ko gribu, samaksāju, izšāvu. Varbūt vienīgi kādam noder informācija, ko neatrast mājaslapās: cenas ir Ls 0,80 par šāvienu ar pistoli (ar revolveri — 1,00), un no 1,50 līdz 2,00 ar kādu no bisēm/šautenēm; līdzi jābūt pasei vai autovadītāja apliecībai.

Spēcīgākie iespaidi palikuši no pirmā apmeklējuma, otrajā jau sāku pierast un uztvert to visu mierīgāk, tāpēc pirmos arī izklāstīšu:

Vai nu dēļ ieroča, vai aiz satraukuma es nepratu atrast spiediena punktu, pie kura ierocis reāli izšauj (līdzīgi, kā fotoaparāta pogām, ieroča gailim ir neliela “brīvgaita”). Līdz ar to katrs šāviens bija “lēnām spied, līdz kamēr blīkšķ”, t.i. — drusku negaidīts.

Otra lieta, kas palīdzēja radīt un uzturēt pārsteiguma sajūtu, bija tas, ka skaņa un lode līdz saviem mērķiem (ausīm un lapai uz sienas, attiecīgi) tika ātrāk, nekā smadzenes apstrādāja signālus no rokām. Rezultātā brīdī, kad sajutu ieroča kustību, lode jau bija kaut kur ieurbusies un troksnis beidzies. Manas smadzenes ir pieradušas, ka darbības, kas rada trokšņus, parasti notiek pirms tiem. :D

Un vēl trešais aspekts — atsitiens. Stobra kustību augšup pēc katra šāviena neizdevās sajust, droši vien notika pārāk ātri un spēcīgi. Rezultātā katrs šāviens bija drusku drebelīga gaiļa spiešana, kam seko blīkšķis, viegla ieroča nodrebēšana, pēc kuras es attopos tēmējot uz griestiem.

Par to, kā man gāja — mana sākotnēji izvēlētā pistole ķērās pirms un pēc katra šāviena, tāpēc pēc pirmajiem trīm šāvieniem instruktors/uzraugs aizgāja to nomainīt pret citu. Pa to laiku kopā ar viņa kolēģi apskatījām rezultātus, kas bija visai paredzami — no trim lodēm tikai divu caurumi bija atrodami lapas kreisajā malā, mērķis gandrīz neskarts — un man tika apstāstīts, kā mērķēt pareizi. Tas palīdzēja — no nākamajām trim lodēm divas no mērķa centra šķīra vien daži centimetri. Trešā gan laikam nonāca Narnijā kopā ar to no vienu pirmās zalves. :P

Kopsavilkums — interesanti, izklaidējoši un kopumā forši, bet arī padārgi. Laiku pa laikam var sevi palutināt (šeit kāds muļķīgs jociņš par to, kā šautuves ir vīriešu skaistumkopšanas saloni), bet par manu ikdienu tas noteikti nekļūs.

Suvenīri, savukārt, palikuši tikai no otrā apmeklējuma, kurā gan rezultāti bija visai līdzīgi, kā pirmajā reizē (apvilktie caurumi ir paši pirmie divi šāvieni, pēc kuriem tika apskatīts rezultāts un mērķēšana pielabota attiecīgi). Attālums — 15 metri.

Target
Center


Sestdien biju Tallinā (James Randi)

Papildinājums: pateicoties Signes rakstam atradu Igauņu organizētāju fotogaleriju no šī paša notikuma, kuras dažās bildēs var atrast arī mūs.
Papildinājums 2: Viena mazsvarīga detaļa, ko izlaidu rakstot — Rendī prezentāciju nācās improvizatoriski pavilkt garumā, jo dēļ lidostā konfiscētajām butaforijām viņa uzstāšanās programma zaudēja veselu pusstundu. Diemžēl mēs neuzzinājām, kas tieši nepatika vietējiem miera hercogu rokaspuišiem, bet grūti iedomāties kaut ko tik bīstamu, lai iespaids par lidostu drošību nebojātos vēl vairāk.
Papildinājums 3: Rendi ideja Igaunijā — ekstrasensi mēģina pierādīt savas spējas zinātniskā eksperimentā.

Viss sākās ar kādu ierastu Twitter:

James Randi sestdien būs Igaunijā un vecpilsētā stāstīs par «Sleep of Reason». vakarā pirksim a-busa biļetes, vai kāds grib pievienoties? :)

Jāatzīst, ka izlasīšanas brīdī jau biju paguvis mazliet piemirst, kas tas par Džeimsu Rendī, bet viens ātrs skatiens Vikipēdijā man to atgādināja. Džeimss Randi ir izbijis burvju mākslinieks, kurš kopš šīs karjeras beigām nodarbojas ar dažādu pārdabisku, paranormālu un mistisku spēju izmeklēšanu. Viņš ir nodibinājis James Randi Educational Foundation, kas piedāvā vienu miljonu ASV dolāru (nu jau esot 1,4 miljoni) jebkuram, kurš neatkarīgas ekspertīzes priekšā, iepriekš norunātā un abpusēji piekristā veidā pierādīs, ka viņam piemīt šādas spējas. Uz balvu ir pieteikušies vairāk nekā 1000 cilvēki, bet pagaidām nevienam nav izdevies to iegūt.

Piedzīvojumi sākās jau pirmdien, kad tika iepirktas biļetes. Lai 4,5 stundas garo ceļu padarītu patīkamāku (ko nemaz nav tik viegli izdarīt autobusā, kurā jau ir elektrība un Internets), biļetes tika nolemts iegādāt kopistiski, lai arī sēdvietas relatīvi sanāktu, kā saka, kliedziena attālumā no nabas. Diemžēl mūsu entuziasma pārpilnais, saskaņotais masveida trieciens (mēģinājām pirkt divi cilvēki reizē) Eurolines biļešu rezervācijas sistēmai bija par daudz tās kāmīšiem, kas procesa pusē piedzīvoja sirdstrieku un bija jānomaina. Mamma gan rāja ļoti, ka sēžu Internetā pēc gulētiešanas laika, bet es teicu, ka mācos. Vārdu sakot, biļešu iegāde, kas sākās 22:00, beidzās kaut kur ap pusnakti. Nē, es nezinu, kāpēc lai tev tas interesētu — es tev pēc psihologa izskatos?

Fast forward līdz sestdienai. Ar Sandru autoostā ieradāmies pusstundu pirms atiešanas, kas, protams, neizbēgami nozīmēja, ka autobusā aizelsušies iemetāmies pēdējā brīdī. Tad secinājām (mums pateica), ka esam pajokojuši, jo autobuss īstenībā brauc uz Lietuvu. Nācās izmantot vēl vienu “pēdējais brīdis” papildiespēju, lai vēl lielākā aizelsienā, stiprajā vējā grīļojoties kā sarūgušus ābolus sarijušies aļņi (un apmēram tikpat saprātīgi) mēs mestos pāri autoostas pieturu laukumam uz īsto busu. Par laimi, viss beidzās labi — es vinnēju (Sandra skrējienā palika otrā).

Cilvēcīgā kontakta iesākums izvērtās mazliet neveikls brīdī, kad Signe paziņoja, ka manas un Armanda intelektuāli stimulējošās, garīgi attīstošās un aizraujošām niansēm pārpilnās sarunas par jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem tā pati meiteņu klačošanās par kleitām vien esot. Pirmajā brīdī no šoka paliku vai mēms — pat garīgi atpalikušam bebram taču ir zināms, ka kleitām nav ne baterijas, ne strāvas ieejas, pat ne ieslēgšanas pogas, par mikroshēmām nemaz nerunājot! Par laimi, man bija vairāk kā četras stundas, kuru laikā sīki un detalizēti iztirzāt neskaitāmos argumentus, kā un kāpēc ikviens vīrietis ir gudrāks, spējīgāks, attapīgāks un visādi citādi labāks par jebkuru sievieti, un kā sievietēm būtu jāprot klusēt un labi izskatīties, kamēr viņām neko nejautā. Esmu pārliecināts, ka atstāju spīdoši pozitīvu iespaidu un ceļabiedri nevar vien sagaidīt, kad atkal varēs pavadīt laiku manā sabiedrībā.

Šādā aizraujošā izklaidē ceļš pagāja nemanot, un attapāmies jau Tallinas autoostā. Tā kā vajadzīgā vieta bija aptuveni 40 minūšu gājiena attālumā, es biju sapriecājies par pastaigu svaigā gaisā, bet tas nebija lemts — attapos jau tramvajā ar biļeti rokā un izvēli starp diviem pilnīgi dažādiem kompostrēšanas aparātiem (viens mehānisks caurumsitējs, otrs — elektronisks printeris). Tā kā neatceros argumentu(s), ar ko tiku pierunāts uz šādu neprāta soli, atliek vien loģiski pieņemt, ka tiku sists galvas apvidū ar pustukšu 45. kalibra patronu aptveri, līdz padevos. Vajadzīgo pakalnu un ielu vecpilsētā atradām varen veicīgi, un rezultātā arī uz pasākumu bijām vairāk kā pusstundu par ātru. To pavadījām, mīcoties vestibilā un ar interesantām pārdomām atgriežoties no tualetes apmeklējuma. Izņemot mani — es atgriezos ar banānu (don’t ask).

Par pašu lekciju man ir pagrūti kaut ko plaši stāstīt, jo praktiski visu, ko James Randi teica tur, var atrast YouTube. Varu vienīgi padalīties ar emocionālajiem iespaidiem (hā, piečakarēju! visi taču zina, ka īstiem vīriešiem emociju nav, jo emocijas ir gay).
Vispirms tiksim galā ar smago daļu. Viena lieta, ko es nebiju piefiksējis no video, ir tā, cik viņš ir maza auguma — vecums un cīņa ar vēzi ir darījuši savu. Un darījuši savu ne tikai fiziski — runas laikā Rendī vairākas reizes pazaudēja teikuma beigas un jauca terminus (vienu un to pašu zāļu kastīti vairākas reizes nosauca par homeopātiskajiem līdzekļiem, bet vismaz divas — par parastiem medikamentiem, kam vienkārši uzlikta homeopātijas uzlīme, lai varētu iekasēt vairāk naudas). Jautājumu un atbilžu daļā viņš lielu daļu jautājumu pārprata un sāka runāt par tēmām, kam ar atbildi bija ļoti vājš sakars (kas gan nepadarīja tās mazāk interesantas!), un stāstu/joku par Sofiju Lorēnu, ko izstāstīja jau ievadā, bez kādām atsaucēm uz iepriekšējo reizi vēlreiz atstāstīja arī beigās.
Bet nevajag pārprast, lekcija bija lieliska. Viņa enerģētiskums, asprātība, harizma un veselais saprāts (t.i., cilvēks saprot, ko runā, un runā par lietu, nevis mētājas ar demagoģiju un retoriku) nekur nav zuduši, un uz vecuma un pārciestās ķīmijterapijas fona spīd vēl jo spožāk. Viens no stāstiem, ko man neizdevās atrast YouTube bija par “čuru dāmu” — pie viņiem uz JREF atnāca kundzīte gados, kas bija pārliecināta, ka viņa var likt cilvēkam gribēt uz tualeti tikai ar savu skatienu/prātu. Eksperiments, protams, to nepierādīja (par spīti tam, ka eksperimenta subjekts brīvprātīgi izdzēra, ja nemaldos, litru silta ūdens — nu, lai nevarētu teikt, ka viņam vienkārši nebija, ko čurāt). Dāma teica, ka viņai vajag 15 minūtes, bet, kad pagāja stunda un nekas nenotika, viņai nācās atzīt, ka laikam jau tomēr būs pārāk labi atcerējusies tās reizes, kad viņai “izdevās” panākt efektu, ātri aizmirstot tās reizes, kad neizdevās. Visiem par lielu pārsteigumu, dāma atzina, ka laikam jau viņai tomēr šādu spēju nav (cilvēki, kam neizdodas pierādīt savas pārdabiskās spējas, praktiski nekad neatzīst, ka to nav, bet vienmēr atrod kādus ārējus faktorus, ko vainot, ka “šoreiz nesanāca”). Gan šī iemesla, gan pašu “spēju” dēļ Randi atzina, ka šis ir viens no, ja ne visinteresantākais pretendents uz piedāvāto miljonu, ar ko ir sanācis sadarboties.

Pēc pasākuma mēs diezgan negaidīti mēs iekļuvām arī after-party. Pēc īsas ekskursijas cauri vecpilsētai, kuras vidū mūsu gide mazliet sirreālā notikumu pavērsienā pacienāja mūs ar pašas gatavotu vīnu, nonācām restorānā, kur vietējo skeptiķu biedrības dalībnieku un arī paša Rendī kompānijā bija iespēja vest sarunas privātākā gaisotnē, un pie reizes izbaudīt arī pa kādam interesantam ēdienam. Šeit gan izdevās dzirdēt pāris stāstus, ko YouTube varētu neatrast, piemēram par to, cik neiecietīga dzīvē var būt Māte Terēza (papildus tam, ka viņas “palīdzība” slimniekiem izpaužas nevis mēģinājumos nodrošināt medicīnisko palīdzību, bet gan paziņojumos par “Dieva gribu” un lūgšanām, un protesta akcijās pret prezervatīviem). Vai, piemēram, par to, cik viegli kristiešu vervētājiem iet nabadzīgo rajonos, kur bērni visu dienu ir nepieskatīti, ļaujot fanātiem viņus biedēt ar ellē nonākušo asiņainas spīdzināšanas un uguns mocību attēliem, draudot, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nenāks uz baznīcu un neticēs tam, ko viņiem tur stāsta. Atvadīšanās diemžēl sanāca uz skumjas nots, jo tiešu mūsu projām došanās brīdī Rendī sazvanīja viņa tuvs draugs, kurš ir smagi slims. Halucināciju iespaidā pārbijies par savas dvēseles likteni pēc nāves, viņš zvanīja Rendī pārliecībā, ka Rendī ir Lucifers, un mēģinot no viņa noskaidrot, vai nonāks ellē vai nē.

Par laimi, arī skumjākie pasākuma aspekti īsti nebojāja kopējo pieredzi un iespaidus, drīzāk tie iederējās, jo veselā saprāta pieeja taču ir redzēt un atzīt dzīvi un visus tās aspektus tādus, kādi tie ir, nevis izlikties, ka viss ir ideāli arī tad, kad nebūt nav. Redzēt šo (zināmās aprindās) leģendu dzīvē bija iedvesmojoši, arī kontakts ar Igauņu skeptiķiem (gribētu atgādināt, ka “skeptiķis” nozīmē “cilvēks, kas lieto veselo saprātu”, nevis “cilvēks, kas visu noliedz”) izveidots, pateicoties tieši Signei un Armandam (jo man svešinieku klātbūtnē ir zināmas grūtības ar tādiem augstas sarežģītības konceptiem kā vārdi un teikumi), kuru vārdu, uzvārdu un e-pastu vākšana mazajā blociņā intensitātes dēļ brīžiem atgādināja histēriska vetārsta plosīšanos. Vai un kas no tā visa sanāks — rādīs laiks, bet arī es, savā lēnīgi pasīvajā veidā (no gliemežu vērošanas man reibst galva) sekoju līdzi un ceru, ka arī Latvijā tiks radīta tāda domājošu cilvēku apvienība, kas uz pārdabisku spēju vai parādību paziņojumiem spētu atbildēt nevis ar fanātisku piekrišanu, apātisku vienaldzību vai histērisku noliegšanu, bet gan ar rūpīgu izpēti un pamatotiem argumentiem. Un tad — kas to zina, varbūt ar laiku Latvijai tiktu pašai savs Džeimss Rendī. :)

Me & the man

Pagājušonedēļ biju Romā

Baigi daudz visādu vecu māju un būvju, un gandrīz visas brūk kopā. Laikam baigi slinki, vai vienkārši naudas nav remontam. :D

Ar lidmašīnu lidot ir +/- tieši tāpat, kā ar autobusu braukt, izņemot, protams, pacelšanos un nolaišanos. Diemžēl tās ļoti ātri beidzas.

Vispār ar lidmašīnām vienā ceļojumā (pirmie mūža lidojumi, starp citu) piedzīvoju, manuprāt, daudz variāciju. Lai nesanāk baigais penteris, mēģināsim pa punktiem. Tātad, paredzētu 4 gandrīz vienādu lidojumu vietā pieredzēju sekojošo:

  • Lidmašīnas pacelšanos pēc plāna, kavēšanos minūtes 20-30, gandrīz stundas gaidīšanu un lidojuma atcelšanu.
  • Lidojumu pa tiešo un ar pārsēšanos.
  • Iekāpšanas vārtu maiņu pēdējā brīdī.
  • Lidojumu pa dienu un pa nakti, pa košu sauli un sniegputeni.
  • Lidojumu ar AirBaltic un Čehu aviolīniju.
  • Iekāpšanu pa taisno lidmašīnā un rikšojot pa lidlauku, izkāpšanu pa taisno lidostā un caur autobusu, kas līdz tai aizved.
  • Lidojumu ar bezmaksas uzkodām un bez.

Romā, lai no lidostas vispār kaut kur tiktu, vispirms ir jābrauc ar vilcienu līdz stacijai Termini, kas ir Romas centrs. 30 minūšu brauciens, kas maksā 11 eiro! Tieši tikpat maksāja 3 dienu bezierobežojumu biļete metro un autobusiem. Kāds kaut ko nav līdz galam izdomājis. :)

Trīs dienas pārtikām +/- no saldējuma, picām un Sprite. Katru reizi ēdām citā vietā, kā rezultātā puse no mūsu staigāšanas bija ēstuvju meklēšana, bet, tā kā Romā visādi arhitektūras pieminekļi ir uz katra otrā stūra pat pilsētā, tad nevarētu teikt, ka laiks būtu veltīgi iztērēts.

Bijām kaut kādā parkā, kur večuks sēdēja uz soliņa un praktizējās stabules (vai kā tamlīdzīgi skanoša) spēlē. Parks gandrīz tukšs, rudens lapas krīt, kopār ar stabules meldiņu kopējais iespaids diezgan sirreāls. Citā mini-parciņā netālu no metro ieejas un mūsu hosteļa kāds austrumnieks meditēja, kājās stāvot, rokas pret tuvējo kociņu pastiepis. Forši un ne mazāk sirreāli. :)

Viņiem vispār tur baigi daudz aziātu. Ir arī tumšādainie, bet aziātu daudz vairāk.

Satiksme viņiem ir tāda, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās (piektdienā) Brīvības iela 18:00 likās pustukša. Pa gājēju pārejām ir jāiet pāri spītīgi, jo, ja stāvēsi ielas malā, neviens pat nesabremzēsies.

Hostelis bija ideālā vietā — vienu metro pieturu no centra (tādējādi izvairoties no pilna “tūristu nodokļa”), un tikai 5 minūšu gājienā no metro stacijas. Pats hostelis gan varēja piestrādāt pie tādiem sīkumiem kā dvieļi vai skapītis, jo faktiski mēs dabūjā tikai 2 gultas uz riteņiem(!), naktsskapīti un 3 krēslus visādi citādi pilnīgi tukšā istabā. Bet mēs tāpat 90% nomoda pavadījām, vazājoties pa pilsētu, tā kā principā pofig. :)


MoDo

Viens no iemesliem, kāpēc tik sen te nav sanācis neko ietaisīt ir šis — MoDo. Vairāk informācijas pašā lapā, kas ar laiku tiks vēl papildināta, bet nu vienā teikumā — ja tev vai kādam tev pazīstamam ir kāda ķibele ar vai jautājums par kādu spēļu iekārtu, droši sūti uz modo.lv vai pa taisno pie manis. :)


Gluži kā multenēs

Sestdien uz vienas zināmās aprindās plaši pazīstamas mikroshēmas pārgriezu (ar nazi izsmērēju) ne mazāk pazīstamu dzīslu. Svētdien izdomāju, ka tomēr gribu atpakaļ, kā bija — paņēmu zīmuli, trūkstošo posmu vienkārši ņēmu un uzzīmēju, un viss strādā kā sākumā. :P

Jā, es zinu, ka tas nav nekas īpašs un visi to zina. Ļauj tak papriecāties, e?

Manas asinis paliks vēnās

Nevarētu teikt, ka piektdien saņemtais aizliegums man jebkad oficiāli šķirties no vairāk kā puslitra asiņu cilvēces labā mani ārprātīgi apbēdināja (es pie savas sarkanās vielas esmu diezgan pieradis). Tas, kas mani apbēdināja vairāk — asinsgrupas noteikšanai adatu man iedūra, pirms paguvu attapties, kreisās rokas zeltnesī. Kā rezultātā nu jau otro dienu ar šo pirkstu nevaru “iet uz sporta zāli”. Labi, ka man ir arī elektriskā ģitāra (nezinātājiem — tās stīgas ir plānākas, vieglāk spiežamas un visādi citādi pirkstiem saudzīgākas, nekā akustiskās ģitāras stīgas), vismaz gammas un soliņi joprojām man nav liegti. :)

P.S. Toties tagad es beidzot, beidzot zinu no galvas savu asins grupu. Jo pirmo reizi mūžā redzēju to uzrakstītu uz papīra. :P


Lieta, ko tu par mani varētu nezināt #1

Nupat jau sācis mazliet norimt, bet nu 7 lietu bums ir panesies ne pa jokam. Man gan neviens “stafetes kociņu”, teiksim tā, neiebāza. Saskaņā ar niitro teezi tas nozīmē, ka mani neviens nemīl un es esmu lūzeris. :) Es īsti nezinu, ko par to visu domāt, jo diez vai spētu uzrakstīt 7 lietas tā — blaukts, uz sitiena. Bet nekas jau man neliedz laiku pa laikam iepļukāt, ja kas labs ienāk prātā. Tad nu šis tāds pilotierakstiņš.

Bērnībā man bija konflikti ar vecākiem, jo es bieži gribēju palikt (un dažreiz arī paliku) augšā visu nakti, kārtojot istabu. Dienas laikā, kad apkārt staigāja/jebkurā brīdī varēja atnākt mājās kāds no ģimenes, man kārtošana šķita bezjēdzīga, garlaicīga un “citreiz, vēlāk, kaut kad”. Bet, jo tumšāks palika un tuvāk nāca laiks, kad neviens vairs no savas istabas ārā nelien, jo dabiskāk pati par sevi vienas lietas nolikšana vietā kļuva par divu citu lietu sakārtošanu (lai izbrīvētu vietu), kas tālāk varēja pāraugt pilnā “pavasara tīrīšanā” līdz 5 no rīta. Nevaru pateikt, kad tas sākās, un beidzies vēl nav tagad, lai gan gadās krietni retāk (jo pārāk daudz jābūt darbā un pa brīvdienām līdz vēlai naktij sanāk sēdēt, darot pa nedēļu iekrāto).