Category Archives: Ārzemēs

Sestdien biju Tallinā (James Randi)

Papildinājums: pateicoties Signes rakstam atradu Igauņu organizētāju fotogaleriju no šī paša notikuma, kuras dažās bildēs var atrast arī mūs.
Papildinājums 2: Viena mazsvarīga detaļa, ko izlaidu rakstot — Rendī prezentāciju nācās improvizatoriski pavilkt garumā, jo dēļ lidostā konfiscētajām butaforijām viņa uzstāšanās programma zaudēja veselu pusstundu. Diemžēl mēs neuzzinājām, kas tieši nepatika vietējiem miera hercogu rokaspuišiem, bet grūti iedomāties kaut ko tik bīstamu, lai iespaids par lidostu drošību nebojātos vēl vairāk.
Papildinājums 3: Rendi ideja Igaunijā — ekstrasensi mēģina pierādīt savas spējas zinātniskā eksperimentā.

Viss sākās ar kādu ierastu Twitter:

James Randi sestdien būs Igaunijā un vecpilsētā stāstīs par «Sleep of Reason». vakarā pirksim a-busa biļetes, vai kāds grib pievienoties? :)

Jāatzīst, ka izlasīšanas brīdī jau biju paguvis mazliet piemirst, kas tas par Džeimsu Rendī, bet viens ātrs skatiens Vikipēdijā man to atgādināja. Džeimss Randi ir izbijis burvju mākslinieks, kurš kopš šīs karjeras beigām nodarbojas ar dažādu pārdabisku, paranormālu un mistisku spēju izmeklēšanu. Viņš ir nodibinājis James Randi Educational Foundation, kas piedāvā vienu miljonu ASV dolāru (nu jau esot 1,4 miljoni) jebkuram, kurš neatkarīgas ekspertīzes priekšā, iepriekš norunātā un abpusēji piekristā veidā pierādīs, ka viņam piemīt šādas spējas. Uz balvu ir pieteikušies vairāk nekā 1000 cilvēki, bet pagaidām nevienam nav izdevies to iegūt.

Piedzīvojumi sākās jau pirmdien, kad tika iepirktas biļetes. Lai 4,5 stundas garo ceļu padarītu patīkamāku (ko nemaz nav tik viegli izdarīt autobusā, kurā jau ir elektrība un Internets), biļetes tika nolemts iegādāt kopistiski, lai arī sēdvietas relatīvi sanāktu, kā saka, kliedziena attālumā no nabas. Diemžēl mūsu entuziasma pārpilnais, saskaņotais masveida trieciens (mēģinājām pirkt divi cilvēki reizē) Eurolines biļešu rezervācijas sistēmai bija par daudz tās kāmīšiem, kas procesa pusē piedzīvoja sirdstrieku un bija jānomaina. Mamma gan rāja ļoti, ka sēžu Internetā pēc gulētiešanas laika, bet es teicu, ka mācos. Vārdu sakot, biļešu iegāde, kas sākās 22:00, beidzās kaut kur ap pusnakti. Nē, es nezinu, kāpēc lai tev tas interesētu — es tev pēc psihologa izskatos?

Fast forward līdz sestdienai. Ar Sandru autoostā ieradāmies pusstundu pirms atiešanas, kas, protams, neizbēgami nozīmēja, ka autobusā aizelsušies iemetāmies pēdējā brīdī. Tad secinājām (mums pateica), ka esam pajokojuši, jo autobuss īstenībā brauc uz Lietuvu. Nācās izmantot vēl vienu “pēdējais brīdis” papildiespēju, lai vēl lielākā aizelsienā, stiprajā vējā grīļojoties kā sarūgušus ābolus sarijušies aļņi (un apmēram tikpat saprātīgi) mēs mestos pāri autoostas pieturu laukumam uz īsto busu. Par laimi, viss beidzās labi — es vinnēju (Sandra skrējienā palika otrā).

Cilvēcīgā kontakta iesākums izvērtās mazliet neveikls brīdī, kad Signe paziņoja, ka manas un Armanda intelektuāli stimulējošās, garīgi attīstošās un aizraujošām niansēm pārpilnās sarunas par jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem tā pati meiteņu klačošanās par kleitām vien esot. Pirmajā brīdī no šoka paliku vai mēms — pat garīgi atpalikušam bebram taču ir zināms, ka kleitām nav ne baterijas, ne strāvas ieejas, pat ne ieslēgšanas pogas, par mikroshēmām nemaz nerunājot! Par laimi, man bija vairāk kā četras stundas, kuru laikā sīki un detalizēti iztirzāt neskaitāmos argumentus, kā un kāpēc ikviens vīrietis ir gudrāks, spējīgāks, attapīgāks un visādi citādi labāks par jebkuru sievieti, un kā sievietēm būtu jāprot klusēt un labi izskatīties, kamēr viņām neko nejautā. Esmu pārliecināts, ka atstāju spīdoši pozitīvu iespaidu un ceļabiedri nevar vien sagaidīt, kad atkal varēs pavadīt laiku manā sabiedrībā.

Šādā aizraujošā izklaidē ceļš pagāja nemanot, un attapāmies jau Tallinas autoostā. Tā kā vajadzīgā vieta bija aptuveni 40 minūšu gājiena attālumā, es biju sapriecājies par pastaigu svaigā gaisā, bet tas nebija lemts — attapos jau tramvajā ar biļeti rokā un izvēli starp diviem pilnīgi dažādiem kompostrēšanas aparātiem (viens mehānisks caurumsitējs, otrs — elektronisks printeris). Tā kā neatceros argumentu(s), ar ko tiku pierunāts uz šādu neprāta soli, atliek vien loģiski pieņemt, ka tiku sists galvas apvidū ar pustukšu 45. kalibra patronu aptveri, līdz padevos. Vajadzīgo pakalnu un ielu vecpilsētā atradām varen veicīgi, un rezultātā arī uz pasākumu bijām vairāk kā pusstundu par ātru. To pavadījām, mīcoties vestibilā un ar interesantām pārdomām atgriežoties no tualetes apmeklējuma. Izņemot mani — es atgriezos ar banānu (don’t ask).

Par pašu lekciju man ir pagrūti kaut ko plaši stāstīt, jo praktiski visu, ko James Randi teica tur, var atrast YouTube. Varu vienīgi padalīties ar emocionālajiem iespaidiem (hā, piečakarēju! visi taču zina, ka īstiem vīriešiem emociju nav, jo emocijas ir gay).
Vispirms tiksim galā ar smago daļu. Viena lieta, ko es nebiju piefiksējis no video, ir tā, cik viņš ir maza auguma — vecums un cīņa ar vēzi ir darījuši savu. Un darījuši savu ne tikai fiziski — runas laikā Rendī vairākas reizes pazaudēja teikuma beigas un jauca terminus (vienu un to pašu zāļu kastīti vairākas reizes nosauca par homeopātiskajiem līdzekļiem, bet vismaz divas — par parastiem medikamentiem, kam vienkārši uzlikta homeopātijas uzlīme, lai varētu iekasēt vairāk naudas). Jautājumu un atbilžu daļā viņš lielu daļu jautājumu pārprata un sāka runāt par tēmām, kam ar atbildi bija ļoti vājš sakars (kas gan nepadarīja tās mazāk interesantas!), un stāstu/joku par Sofiju Lorēnu, ko izstāstīja jau ievadā, bez kādām atsaucēm uz iepriekšējo reizi vēlreiz atstāstīja arī beigās.
Bet nevajag pārprast, lekcija bija lieliska. Viņa enerģētiskums, asprātība, harizma un veselais saprāts (t.i., cilvēks saprot, ko runā, un runā par lietu, nevis mētājas ar demagoģiju un retoriku) nekur nav zuduši, un uz vecuma un pārciestās ķīmijterapijas fona spīd vēl jo spožāk. Viens no stāstiem, ko man neizdevās atrast YouTube bija par “čuru dāmu” — pie viņiem uz JREF atnāca kundzīte gados, kas bija pārliecināta, ka viņa var likt cilvēkam gribēt uz tualeti tikai ar savu skatienu/prātu. Eksperiments, protams, to nepierādīja (par spīti tam, ka eksperimenta subjekts brīvprātīgi izdzēra, ja nemaldos, litru silta ūdens — nu, lai nevarētu teikt, ka viņam vienkārši nebija, ko čurāt). Dāma teica, ka viņai vajag 15 minūtes, bet, kad pagāja stunda un nekas nenotika, viņai nācās atzīt, ka laikam jau tomēr būs pārāk labi atcerējusies tās reizes, kad viņai “izdevās” panākt efektu, ātri aizmirstot tās reizes, kad neizdevās. Visiem par lielu pārsteigumu, dāma atzina, ka laikam jau viņai tomēr šādu spēju nav (cilvēki, kam neizdodas pierādīt savas pārdabiskās spējas, praktiski nekad neatzīst, ka to nav, bet vienmēr atrod kādus ārējus faktorus, ko vainot, ka “šoreiz nesanāca”). Gan šī iemesla, gan pašu “spēju” dēļ Randi atzina, ka šis ir viens no, ja ne visinteresantākais pretendents uz piedāvāto miljonu, ar ko ir sanācis sadarboties.

Pēc pasākuma mēs diezgan negaidīti mēs iekļuvām arī after-party. Pēc īsas ekskursijas cauri vecpilsētai, kuras vidū mūsu gide mazliet sirreālā notikumu pavērsienā pacienāja mūs ar pašas gatavotu vīnu, nonācām restorānā, kur vietējo skeptiķu biedrības dalībnieku un arī paša Rendī kompānijā bija iespēja vest sarunas privātākā gaisotnē, un pie reizes izbaudīt arī pa kādam interesantam ēdienam. Šeit gan izdevās dzirdēt pāris stāstus, ko YouTube varētu neatrast, piemēram par to, cik neiecietīga dzīvē var būt Māte Terēza (papildus tam, ka viņas “palīdzība” slimniekiem izpaužas nevis mēģinājumos nodrošināt medicīnisko palīdzību, bet gan paziņojumos par “Dieva gribu” un lūgšanām, un protesta akcijās pret prezervatīviem). Vai, piemēram, par to, cik viegli kristiešu vervētājiem iet nabadzīgo rajonos, kur bērni visu dienu ir nepieskatīti, ļaujot fanātiem viņus biedēt ar ellē nonākušo asiņainas spīdzināšanas un uguns mocību attēliem, draudot, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nenāks uz baznīcu un neticēs tam, ko viņiem tur stāsta. Atvadīšanās diemžēl sanāca uz skumjas nots, jo tiešu mūsu projām došanās brīdī Rendī sazvanīja viņa tuvs draugs, kurš ir smagi slims. Halucināciju iespaidā pārbijies par savas dvēseles likteni pēc nāves, viņš zvanīja Rendī pārliecībā, ka Rendī ir Lucifers, un mēģinot no viņa noskaidrot, vai nonāks ellē vai nē.

Par laimi, arī skumjākie pasākuma aspekti īsti nebojāja kopējo pieredzi un iespaidus, drīzāk tie iederējās, jo veselā saprāta pieeja taču ir redzēt un atzīt dzīvi un visus tās aspektus tādus, kādi tie ir, nevis izlikties, ka viss ir ideāli arī tad, kad nebūt nav. Redzēt šo (zināmās aprindās) leģendu dzīvē bija iedvesmojoši, arī kontakts ar Igauņu skeptiķiem (gribētu atgādināt, ka “skeptiķis” nozīmē “cilvēks, kas lieto veselo saprātu”, nevis “cilvēks, kas visu noliedz”) izveidots, pateicoties tieši Signei un Armandam (jo man svešinieku klātbūtnē ir zināmas grūtības ar tādiem augstas sarežģītības konceptiem kā vārdi un teikumi), kuru vārdu, uzvārdu un e-pastu vākšana mazajā blociņā intensitātes dēļ brīžiem atgādināja histēriska vetārsta plosīšanos. Vai un kas no tā visa sanāks — rādīs laiks, bet arī es, savā lēnīgi pasīvajā veidā (no gliemežu vērošanas man reibst galva) sekoju līdzi un ceru, ka arī Latvijā tiks radīta tāda domājošu cilvēku apvienība, kas uz pārdabisku spēju vai parādību paziņojumiem spētu atbildēt nevis ar fanātisku piekrišanu, apātisku vienaldzību vai histērisku noliegšanu, bet gan ar rūpīgu izpēti un pamatotiem argumentiem. Un tad — kas to zina, varbūt ar laiku Latvijai tiktu pašai savs Džeimss Rendī. :)

Me & the man

Aizkustinoši

Teksts (sasteigti) tulkots un attēli ņemti no World. Photos.:

Līgava bija skaista. Un slima ar vēzi.

21 gadu vecā Keita Kirpatrika “atlika” vēzi, lai nosvinētu sava mūža laimīgāko dienu. Viņa vēzi jau reiz bija uzveikusi, bet tas atgriezās, aizsprostodams plaušas un savā varā pārņemdams sirdi. Elpot bija grūti, bija nepieciešams skābekļa balons. Muguras sāpes bija spēcīgākas par morfīnu. Viņas orgāni bija uz sabrukšanas sliekšņa, bet nekas no tā visa nespēja atturēt viņas kāzas ar 23 gadus veco Niku Godvinu, kas viņā iemīlējās jau 11. klasē.
foto
foto
foto
foto
foto
foto
5 dienas pēc kāzām viņa nomira.


Zināšanai

Šo Vikipēdijas lapu par vienu no mūzikas grupas Scorpions albumiem Apvienotajā Karalistē (Anglijā) ir aizliegts apmeklēt, lielākie IPS (Internet pakalpojumu sniedzēji) jau pieeju nogriezuši. Bērnu pornogrāfija. Atceroties skandālu ar “Pinokio” operas plakātu, un tā sakarā ļoti plaši interpretēto krimināllikuma 166. pantu, domāju, ka drošāk arī no Latvijas šo saiti nevērt. Vispār neklausīties Scorpions droši vien vēl drošāk. Lats mūžam stabils!

Drosmīgajiem / ektrēmistiem: http://en.wikipedia.org/wiki/Virgin_killer

Atrasts iekš The Escapist.


1984. sākas Zviedrijā

Tas nu ir noticis. Orvela drūmā nākotnes vīzija, lasāma viņa romānā 1984, Eiropā sākas, ironiskā kārtā, ar Zviedriju. Tur pagājušonedēļ pieņemts likums, kas ļauj valsts drošības aģentūrai bez jebkādas oficiālas atļaujas (atšķirībā no, piemēram, policijas, kam nepieciešams ordenis) brīvi noklausīties un izsekot iedzīvotāju telefonu un e-pasta saziņu. Protams, likuma pretinieki gatavojas pārsūdzēt lēmumu Eiropas savienības tiesā, bet pagaidām situācija ir tāda, ka ikvienu tavu e-pastu un telefona sarunu, kuras kāds no pārējiem dalībniekiem atrodas Zviedrijā, ļoti iespējams, ieraksta un noklausās drošības iestāžu darbinieki.

Papildināts:
Lai nebūtu tā, ka es tikai uz kaut kādu “pirātu” blogu esmu iesaitējis:

Un maza iedvesma pārdomām – kā jums liekas, cik sekundēs šis likums no “e-pasts un telefona sarunas” uz papīra kļūs par “visa Internet komunikācija” dzīvē?