Author Archives: Modus Operandi

Atgādinājums

Tiem, kas šejieni vaktē, izmantojot RSS — notēmējiet savus rīderus uz modo.lv, tā kā šeit vairs nekas nenotiek un nenotiks.


Morālā novecošana

Nesaprotu terminu “morāli novecojis”. Ja iekārtas nespēj pildīt savas funkcijas vai vairs neatbilst ikdienas prasībām, tad tā ir vienkārši novecojusi. Pēc kā mēra morālo novecošanu? Man tas izklausās pēc percieved obsolescence reklāmu mīta, ka “jaunāks=labāks”, ar mērķi likt cilvēkiem atbrīvoties no pilnīgi ejošām lietām un to vietā pirkt tādas pašas, tikai par 5% jaudīgākas, 2% spīdīgākas un ar papildus sapierlāpstiņām (par šo tēmu ir vērtīgi pavērot Story of Stuff video; ja ir slinkums skatīties visu, jālec pa taisno uz “Consumption”).

Protams, ka jaunāks ne vienmēr ir labāks, jo īpaši datoru u.c. eletroiekārtu jomā. Jauns nozīmē — tāds, kas iepriekš nav bijis, un tas nozīmē — 0 pieredzes. Tas nozīmē augstu cenu (gan tāpēc, ka par jaunu “pienākas” prasīt augstu cenu, gan tāpēc, ka vienkārši vēl nav optimizēta ražošana) un augstu problēmu iespējamību. Vislabākais, ko darīt, ja vēlies iegādāties elektroiekārtu, kas iznāca tikai vakar vai iznāks tikai rīt — pagaidi pāris mēnešus un paskaties, kas notiek. 90%, ka vai nu cena kritīsies, vai arī iekārtai tiks atrasti un izlaboti kādi trūkumi vai nepilnības. Visbiežāk — abi divi.

Šodien lasīju, ka dators, kas ražots 2008. gadā, uzskatāms par morāli novecojošu, ja tas ir paredzēts kam vairāk kā ofisa līmeņa darbiem. Papētīju sava aparāta pēdēju “inkarnāciju” — videokarte no 2008 gada, pārējās detaļas no 2007. Komplektēts 2008. vidū par ~350 Ls, neskaitot korpusu (monitors no iepriekšējā datora), t.i. — cenā ietilpst pamatplate, atmiņa, procesors, barošanas bloks, cietais disks, videokarte. Viss jauns, no veikala. Joprojām spēlēju visas videospēles ar grafikas uzstādījumiem “high” un “ultra” robežās, bez problēmām darbinu arī PlayStation 2 un citus emulatorus.

Protams, ka pasaule ir pilna ar jaudīgākiem datoriem, kas strādā vēl ātrāk un spēles darbina vēl glītāk un droši vien arī kafiju gatavo, bet ko tas pierāda? Lai ko tu nopirktu, ja ne jau pirkšanas brīdī, tad mēneša laikā pēc nopirkšanas būs nopērkams labāks, jaudīgāks, glītāks aparāts, nekā tev ir. Ja mēs skatītos pēc tā, “morālā novecošana” kā termins vispār pazaudētu jebkādu jēgu, jo tādas būtu 90% veikala plauktos atrodamu lietu.

Manuprāt, vienīgie gadījumi, kad var runāt par kaut kādu “morālo novecošanu” ir tie, kad jaunākas preces versijas ievērojami atvieglo dzīvi. Piemēram, ja uz galda ir maz vietas, CRT monitors kļūst morāli novecojis, kad parādās plānie LCD. Klēpja datoriem bieži svarīgs faktors ir izmērs un svars — par morālo novecošanu varētu sākt runāt, ja apkārt visi svilpodami žonglē savējus kompjus, bet tu zem savas nastas staigā salīcis un nosvīdis. Bet citādi — WTF?


Laimes formula un shēma

Sen pa galvu vīļājās, beidzot nolēmu atzīmēt arī publiski.

Shēma
Power & responsibility

Zilā ir harmonijas, līdzsvara līnija. Lielākajai daļai cilvēku laime nav atrodama ievērojami zem tās, savukārt virs līnijas sākas dzīves bojāšana citiem, tāpēc vēlams pie tās pēc iespējas pieturēties. Īsto punktu (“savu vietu”) jāatrod pēc formulas (atceramies, ka ar nulli dalīt nevar):

Formula of happiness


Šūst him ded!

Pēdējo dienu laikā esmu sabijis divās šautuvēs (Regro-S un Walters). Līdz šim dažādus karstos ieročus rokās turēt ir sanācis, bet šāvis gan vēl nebiju. Iespaidus vienā vārdā var aprakstīt: “pārsteidzoši”. Ja gribi zināt sīkāk, nāksies vien lasīt tālāk. ;)

Par pašām šautuvēm nekā daudz nav, ko teikt — viss kā varētu gaidīt. Iegāju, pateicu, ko gribu, samaksāju, izšāvu. Varbūt vienīgi kādam noder informācija, ko neatrast mājaslapās: cenas ir Ls 0,80 par šāvienu ar pistoli (ar revolveri — 1,00), un no 1,50 līdz 2,00 ar kādu no bisēm/šautenēm; līdzi jābūt pasei vai autovadītāja apliecībai.

Spēcīgākie iespaidi palikuši no pirmā apmeklējuma, otrajā jau sāku pierast un uztvert to visu mierīgāk, tāpēc pirmos arī izklāstīšu:

Vai nu dēļ ieroča, vai aiz satraukuma es nepratu atrast spiediena punktu, pie kura ierocis reāli izšauj (līdzīgi, kā fotoaparāta pogām, ieroča gailim ir neliela “brīvgaita”). Līdz ar to katrs šāviens bija “lēnām spied, līdz kamēr blīkšķ”, t.i. — drusku negaidīts.

Otra lieta, kas palīdzēja radīt un uzturēt pārsteiguma sajūtu, bija tas, ka skaņa un lode līdz saviem mērķiem (ausīm un lapai uz sienas, attiecīgi) tika ātrāk, nekā smadzenes apstrādāja signālus no rokām. Rezultātā brīdī, kad sajutu ieroča kustību, lode jau bija kaut kur ieurbusies un troksnis beidzies. Manas smadzenes ir pieradušas, ka darbības, kas rada trokšņus, parasti notiek pirms tiem. :D

Un vēl trešais aspekts — atsitiens. Stobra kustību augšup pēc katra šāviena neizdevās sajust, droši vien notika pārāk ātri un spēcīgi. Rezultātā katrs šāviens bija drusku drebelīga gaiļa spiešana, kam seko blīkšķis, viegla ieroča nodrebēšana, pēc kuras es attopos tēmējot uz griestiem.

Par to, kā man gāja — mana sākotnēji izvēlētā pistole ķērās pirms un pēc katra šāviena, tāpēc pēc pirmajiem trīm šāvieniem instruktors/uzraugs aizgāja to nomainīt pret citu. Pa to laiku kopā ar viņa kolēģi apskatījām rezultātus, kas bija visai paredzami — no trim lodēm tikai divu caurumi bija atrodami lapas kreisajā malā, mērķis gandrīz neskarts — un man tika apstāstīts, kā mērķēt pareizi. Tas palīdzēja — no nākamajām trim lodēm divas no mērķa centra šķīra vien daži centimetri. Trešā gan laikam nonāca Narnijā kopā ar to no vienu pirmās zalves. :P

Kopsavilkums — interesanti, izklaidējoši un kopumā forši, bet arī padārgi. Laiku pa laikam var sevi palutināt (šeit kāds muļķīgs jociņš par to, kā šautuves ir vīriešu skaistumkopšanas saloni), bet par manu ikdienu tas noteikti nekļūs.

Suvenīri, savukārt, palikuši tikai no otrā apmeklējuma, kurā gan rezultāti bija visai līdzīgi, kā pirmajā reizē (apvilktie caurumi ir paši pirmie divi šāvieni, pēc kuriem tika apskatīts rezultāts un mērķēšana pielabota attiecīgi). Attālums — 15 metri.

Target
Center


Reliģiskā do(g)māšana

Laiku pa laikam dzīvē gadās, ka es kādā sarunā piesaucu vai atsaucos uz reliģiju, kā draugi mēdz teikt, pilnīgi nevietā. Viņiem ir taisnība, bet tikai daļēji. Tāpēc īsi izklāstīšu, no kurienes šīs atsauces rodas, lai nākamreiz, kad kāds no draugiem bolīs acis, es varētu teikt, ka viņš neko nesaprot, jo nelasa manu blogu un tāpēc nemaz nevar būt īsts draugs. :P

Ja paskatamies pēc būtības, tad visus spriedumus un lēmumus var iedalīt divos domāšanas veidos. Es šos veidus saucu par racionālo un reliģisko. Domāšanas veidi ir diametrāli pretēji, ilustrēšu ar sirdij tuvu piemēru. Iedomājies situāciju:

Tu esi neliela datorspēļu uzņēmuma vadītājs. Ar savu un bankas naudu savācis vajadzīgos māksliniekus, programmētājus, mūziķus, skaņu operatorus, aktierus un visus pārējo, tu esi novedis spēli no idejas līdz pārdodamam produktam. Bet nu tev ir problēma — pirātisms. Kā panākt, lai cilvēki spēli pērk, nevis vienkārši uzliek uz datora un tad izdāļā draugiem vai ieliek Internetā? Tu ieliec spēlē nosacījumu, ka diskam vienmēr jābūt datorā. Bet disku var nokopēt, tāpēc tu ieliec arī pretkopēšanas aizsardzību. Taču līdz šim visas pretkopēšanas aizsardzības ir tikušas uzlauztas, tāpēc drošības labad tu pievieno vēl trešo slāni — lai spēli varētu spēlēt, ir jāreģistrējas un pēc tam katru reizi jāielogojas tavā tiešsaistes sistēmā ar katrai spēles kopijai unikālu kodu. Ar to, šķiet, vajadzētu būt gana. Viss tiek nofinalizēts, spēle aiziet tautās.

Pēc mēneša tiek apkopoti rezultāti — visas spēles aizsardzības tika apietas un spēle brīvi kopējamā veidā nonāca Internetā nedēļas laikā pēc parādīšanās veikalos. Apturēto pirātu skaits, tātad, ir praktiski 0, toties tava klientu atbalsta komanda katru dienu strādā ar neskaitāmiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar reģistrēšanos, Internet pieslēgumu, bojātu disku vai vienkārši sūdzības par to, cik tas viss ir neērti (atšķirībā no Internetā novilktas spēles, kuru atliek tikai uzinstalēt un palaist). Turklāt tagad tev arī būs nenoteiktu laiku jāuztur serveri, kas ir atbildīgi par lietotāju autorizāciju. Par spīti tam visam, peļņa tomēr ir bijusi pietiekama, lai būtu motivācija cept augšā jaunu spēli. Bet ko darīt ar pirātismu…?

Racionālā pieeja būtu izdarīt secinājumus par pretkopēšanas aizsardzības nelietderīgumu un meklēt citus risinājumus, kas mazāk apgrūtinātu pircējus un vairāk traucētu pirātiem, nevis otrādi. Un risinājumi ir, ja tos meklē. Var atcelt aizsardzību vispār, samazināt to līdz minimumam vai ieviest tikai uz laiku (lielākā daļa spēļu vairāk nekā pusi peļņas ienes pirmā mēneša laikā), tā vietā veidot ciešāku kontaktu starp patērētājiem un izstrādātājiem, var legālajai spēlei dot līdzi bonusus, var samazināt cenas (jo īpaši pēc ienesīgā perioda beigām), var iekļaut spēlēs sociālo aspektu, utt.

Reliģiskā domāšana, savukārt, nozīmē nezaudēt ticību pretkopēšanas aizsardzībai un turpināt, kā līdz šim (“aizsardzības kods mums jau ir gatavs, autorizācijas serveris arī”). Tā ignorē iegūtos rezultātus un faktus, kas neatbilst “pretkopēšanas aizsardzība samazinās vai novērsīs pirātismu” uzstādījumam un turpina pie tā pieturēties. Tā kā šai domāšanai nav argumentētu atspēkojumu faktiem, tās aizstāvībai gandrīz neizbēgami tiks izvēlēti kandidāti no loģisko kļūdu (logical fallacies) repertuāra. Populārākie: viltus pretstati jeb domāšana galējībās (“ja mēs neizmantosim maksimālo iespējamo aizsardzību, tad jebkurš bērns kopēs un dāļās mūsu spēli pa labi un pa kreisi”), personības diskreditēšana (“ierosināt atcelt pretkopēšanas aizsardzību var tikai pirāts, kas grib visu par velti”), ačgārnā loģika (“paskaties, cik daudzi nokopēja mūsu spēli, tātad aizsardzības bija par maz”) un, protams, neiztrūkstošā postulāta atkārtošana (“pretkopēšanas aizsardzība mazina pirātismu”) un “var būt tikai sliktāk” sacerējumi (“mūsu spēlei vienubrīd bija pat 200`000 pirātu, bez aizsardzības būtu bijuši 1`000`000!”).

Pēc būtības varētu teikt tā:

Racionālā domāšana vienmēr sāk ar situācijas un tās cēloņu izpēti (“kas un kāpēc nodarbojas ar pirātismu”), un jebkuras darbības plāno un vērtē, vadoties pēc paredzamajiem un/vai iegūtajiem rezultātiem (“cik lielā mērā mēs kaitējām pirātiem, un kāda pieredze bija pircējiem”); un dara to pēc iespējas neitrālāk un objektīvāk, lai nepieļautu personīgā viedokļa traucējumus faktu analīzē.

Reliģiskā domāšana pieiet tam no otra gala — sāk ar jau gatavu spriedumu (“pasaule ir pilna ar pirātiem, jo neviens taču nemaksās par kaut ko, ja to pašu var dabūt par velti”), un no rezultātiem atlasa tikai tos, kas atbilst plānotajiem, pārējos vai nu atmetot, vai pat piedēvējot problēmai. Ja atbilstošu rezultātu nav vispār, tad vienkārši atkārto plānotos, ar domu “šoreiz nesanāca, bet vispār daram pareizi”. Tāpat reliģiskā domāšana nav atdalāma no emocionāliem izlēcieniem, argumentu trūkuma gadījumā tie ir praktiski garantēti.

Iemesls, kāpēc es to saucu par reliģisko domāšanu, ir gaužām triviāls — tieši ticīgo filozofijās es to esmu novērojis visbiežāk un izteiktāk. No piemēriem gan atturēšos vienkārši tāpēc, ka raksts jau tā nav no īsajiem. Ja nu ļoti sagribās, prasiet komentāros. ;)

P.S. Tikai nevajag iedomāties, ka šie divi domāšanas veidi ir savstarpēji ekskluzīvi. Reti kurš ir iemācījies pilnībā pielietot tikai racionālo; cilvēku spējas spriest loģiski un pamatoti par vienu tēmu, bet iebraukt pilnīgā reliģijā, tiklīdz tā pieskaras, piemēram, “sirds stīgām” (bērni, tuvinieki, bērnības traumas, patriotisms, nacionālisms u.tml.) ir apbrīnas vērtas.


Maģiskais 9

Daļēji pateicoties manam Tallinas apmeklējumam, esmu sācis ne nu gluži interesēties, bet pastiprināti pievērst uzmanību burvju trikiem. Praktiski visi burvju triki balstās nevis uz cilvēku apmānīšanu, bet gan uz netiešiem ierosinājumiem cilvēkiem apmānīt pašiem sevi. Elementārs piemērs no tā paša Džeimsa Randī repertuāra — ja uz skatuves uznāk cilvēks ar brillēm, paņem rokā mikrofonu, un sāk runāt (un skaņu aparatūra viņa balsi pastiprina), tu jau esi divas reizes apmānīts. Jo brilles ir bez stikliem, bet mikrofons ir vai nu izslēgts, vai vispār ir tikai līdzīgas formas skuveklis (īstais mikrofons ir mazs un piesprausts pie apģērba). Bet ko tādu nav iespējams pamanīt, ja to īpaši nemeklē. Būtībā tu esi apmānījis sevi, pats sev iestāstot, ka brilles un mikrofons ir īsti.

Līdzīgi ir ar maģisko 9. Nezinot dažas šī skaitļa īpašības, daudz un dažādas “skaitļu maģijas” var likties patiesi mistiskas. Maza piezīme — izmantošu terminu “skaitļa sakne” (nejaukt ar kvadrātsakni). Es nezinu, cik tas ir oficiāls, bet tas nozīmē saskaitīt skaitļa ciparus tik ilgi, kamēr sanāk viencipara skaitlis. Piemēram., 859 sakne ir 4 (8+5+9 >> 2+2 >> 4).

Tātad, aritmētiskas īpatnības attiecībā uz skaitli 9. Nav daudz, bet trikiem svarīgas:

  • Jebkuru skaitli reizinot ar 9, rezultāta sakne būs 9.
  • Jebkuru skaitli dalot ar 9, atlikums būs vienāds ar skaitļa sakni (izņemot, ja atlikums ir 0 — tad skaitļa sakne ir 9). 527 / 9 = 58, atlikums 5 (5+2+7 >> 1+4 >> 5).
  • Skaitlim 9 pieskaitot jebkuru skaitli, šī skaitļa un saskaitīšanas rezultāta saknes būs vienādas.
  • Ja no jebkura skaitļa atņem otru skaitli, kas veidots no pirmā skaitļa cipariem jebkādā secībā, rezultāts bez atlikuma dalīsies ar 9 un tā sakne būs 9 (vai -9, ja netiek noteikts, ka vienmēr jāatņem mazākais no lielākā). Pilnīgi jebkura skaitļa. Tu vari pilnīgā randomā rakstīt ciparus, kamēr nelabi paliek, bet, tiklīdz tu no tā skaitļa atņemsi tos pašus ciparus citā secībā un izvilksi sakni (joprojām nav runa par kvadrātsakni), dabūsi 9.
  • Uzrakstot uz rokas pirkstiem ciparus no 1 līdz 10 un noliecot vienu, atlikušie paceltie pirksti (to skaits) rādīs noliektā pirksta skaitļa reizinājuma ar 9 rezultātu (pa kreisi no noliektā pirksta — desmiti, pa labi — vieni). Piemēram, 6. Noliecot labās rokas rādītāju (vai īkšķi, ja skatās uz virsmu, nevis plaukstu), kreisā roka rādīs 5 pirkstus, labā — 4 (54).

Protams, ka ir vēl daudz visādu detalizētāku variāciju, bet galvenais, kas jāatceras — visa matemātikas pasaule sastāv no tikai 10 cipariem, kas visu laiku atkārtojas, sekojot ļoti konkrētiem likumiem. Tāpēc nākamreiz, kad kāds ļauj tev brīvi izvēlēties 4 ciparu skaitli, atņemt no tā citu 4 ciparu skaitli ar tiem pašiem cipariem (neprasot tev nevienu no skaitļiem), pateikt viņam starpības ciparus jebkādā secībā, izlaižot jebkuru ciparu pēc izvēles, un tad nekļūdīgi pasaka, kuru tu izlaidi — atceries, ka šādi “nolasīt domas” nemaz nav tik sarežģīti… ;)


Sestdien biju Tallinā (James Randi)

Papildinājums: pateicoties Signes rakstam atradu Igauņu organizētāju fotogaleriju no šī paša notikuma, kuras dažās bildēs var atrast arī mūs.
Papildinājums 2: Viena mazsvarīga detaļa, ko izlaidu rakstot — Rendī prezentāciju nācās improvizatoriski pavilkt garumā, jo dēļ lidostā konfiscētajām butaforijām viņa uzstāšanās programma zaudēja veselu pusstundu. Diemžēl mēs neuzzinājām, kas tieši nepatika vietējiem miera hercogu rokaspuišiem, bet grūti iedomāties kaut ko tik bīstamu, lai iespaids par lidostu drošību nebojātos vēl vairāk.
Papildinājums 3: Rendi ideja Igaunijā — ekstrasensi mēģina pierādīt savas spējas zinātniskā eksperimentā.

Viss sākās ar kādu ierastu Twitter:

James Randi sestdien būs Igaunijā un vecpilsētā stāstīs par «Sleep of Reason». vakarā pirksim a-busa biļetes, vai kāds grib pievienoties? :)

Jāatzīst, ka izlasīšanas brīdī jau biju paguvis mazliet piemirst, kas tas par Džeimsu Rendī, bet viens ātrs skatiens Vikipēdijā man to atgādināja. Džeimss Randi ir izbijis burvju mākslinieks, kurš kopš šīs karjeras beigām nodarbojas ar dažādu pārdabisku, paranormālu un mistisku spēju izmeklēšanu. Viņš ir nodibinājis James Randi Educational Foundation, kas piedāvā vienu miljonu ASV dolāru (nu jau esot 1,4 miljoni) jebkuram, kurš neatkarīgas ekspertīzes priekšā, iepriekš norunātā un abpusēji piekristā veidā pierādīs, ka viņam piemīt šādas spējas. Uz balvu ir pieteikušies vairāk nekā 1000 cilvēki, bet pagaidām nevienam nav izdevies to iegūt.

Piedzīvojumi sākās jau pirmdien, kad tika iepirktas biļetes. Lai 4,5 stundas garo ceļu padarītu patīkamāku (ko nemaz nav tik viegli izdarīt autobusā, kurā jau ir elektrība un Internets), biļetes tika nolemts iegādāt kopistiski, lai arī sēdvietas relatīvi sanāktu, kā saka, kliedziena attālumā no nabas. Diemžēl mūsu entuziasma pārpilnais, saskaņotais masveida trieciens (mēģinājām pirkt divi cilvēki reizē) Eurolines biļešu rezervācijas sistēmai bija par daudz tās kāmīšiem, kas procesa pusē piedzīvoja sirdstrieku un bija jānomaina. Mamma gan rāja ļoti, ka sēžu Internetā pēc gulētiešanas laika, bet es teicu, ka mācos. Vārdu sakot, biļešu iegāde, kas sākās 22:00, beidzās kaut kur ap pusnakti. Nē, es nezinu, kāpēc lai tev tas interesētu — es tev pēc psihologa izskatos?

Fast forward līdz sestdienai. Ar Sandru autoostā ieradāmies pusstundu pirms atiešanas, kas, protams, neizbēgami nozīmēja, ka autobusā aizelsušies iemetāmies pēdējā brīdī. Tad secinājām (mums pateica), ka esam pajokojuši, jo autobuss īstenībā brauc uz Lietuvu. Nācās izmantot vēl vienu “pēdējais brīdis” papildiespēju, lai vēl lielākā aizelsienā, stiprajā vējā grīļojoties kā sarūgušus ābolus sarijušies aļņi (un apmēram tikpat saprātīgi) mēs mestos pāri autoostas pieturu laukumam uz īsto busu. Par laimi, viss beidzās labi — es vinnēju (Sandra skrējienā palika otrā).

Cilvēcīgā kontakta iesākums izvērtās mazliet neveikls brīdī, kad Signe paziņoja, ka manas un Armanda intelektuāli stimulējošās, garīgi attīstošās un aizraujošām niansēm pārpilnās sarunas par jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem tā pati meiteņu klačošanās par kleitām vien esot. Pirmajā brīdī no šoka paliku vai mēms — pat garīgi atpalikušam bebram taču ir zināms, ka kleitām nav ne baterijas, ne strāvas ieejas, pat ne ieslēgšanas pogas, par mikroshēmām nemaz nerunājot! Par laimi, man bija vairāk kā četras stundas, kuru laikā sīki un detalizēti iztirzāt neskaitāmos argumentus, kā un kāpēc ikviens vīrietis ir gudrāks, spējīgāks, attapīgāks un visādi citādi labāks par jebkuru sievieti, un kā sievietēm būtu jāprot klusēt un labi izskatīties, kamēr viņām neko nejautā. Esmu pārliecināts, ka atstāju spīdoši pozitīvu iespaidu un ceļabiedri nevar vien sagaidīt, kad atkal varēs pavadīt laiku manā sabiedrībā.

Šādā aizraujošā izklaidē ceļš pagāja nemanot, un attapāmies jau Tallinas autoostā. Tā kā vajadzīgā vieta bija aptuveni 40 minūšu gājiena attālumā, es biju sapriecājies par pastaigu svaigā gaisā, bet tas nebija lemts — attapos jau tramvajā ar biļeti rokā un izvēli starp diviem pilnīgi dažādiem kompostrēšanas aparātiem (viens mehānisks caurumsitējs, otrs — elektronisks printeris). Tā kā neatceros argumentu(s), ar ko tiku pierunāts uz šādu neprāta soli, atliek vien loģiski pieņemt, ka tiku sists galvas apvidū ar pustukšu 45. kalibra patronu aptveri, līdz padevos. Vajadzīgo pakalnu un ielu vecpilsētā atradām varen veicīgi, un rezultātā arī uz pasākumu bijām vairāk kā pusstundu par ātru. To pavadījām, mīcoties vestibilā un ar interesantām pārdomām atgriežoties no tualetes apmeklējuma. Izņemot mani — es atgriezos ar banānu (don’t ask).

Par pašu lekciju man ir pagrūti kaut ko plaši stāstīt, jo praktiski visu, ko James Randi teica tur, var atrast YouTube. Varu vienīgi padalīties ar emocionālajiem iespaidiem (hā, piečakarēju! visi taču zina, ka īstiem vīriešiem emociju nav, jo emocijas ir gay).
Vispirms tiksim galā ar smago daļu. Viena lieta, ko es nebiju piefiksējis no video, ir tā, cik viņš ir maza auguma — vecums un cīņa ar vēzi ir darījuši savu. Un darījuši savu ne tikai fiziski — runas laikā Rendī vairākas reizes pazaudēja teikuma beigas un jauca terminus (vienu un to pašu zāļu kastīti vairākas reizes nosauca par homeopātiskajiem līdzekļiem, bet vismaz divas — par parastiem medikamentiem, kam vienkārši uzlikta homeopātijas uzlīme, lai varētu iekasēt vairāk naudas). Jautājumu un atbilžu daļā viņš lielu daļu jautājumu pārprata un sāka runāt par tēmām, kam ar atbildi bija ļoti vājš sakars (kas gan nepadarīja tās mazāk interesantas!), un stāstu/joku par Sofiju Lorēnu, ko izstāstīja jau ievadā, bez kādām atsaucēm uz iepriekšējo reizi vēlreiz atstāstīja arī beigās.
Bet nevajag pārprast, lekcija bija lieliska. Viņa enerģētiskums, asprātība, harizma un veselais saprāts (t.i., cilvēks saprot, ko runā, un runā par lietu, nevis mētājas ar demagoģiju un retoriku) nekur nav zuduši, un uz vecuma un pārciestās ķīmijterapijas fona spīd vēl jo spožāk. Viens no stāstiem, ko man neizdevās atrast YouTube bija par “čuru dāmu” — pie viņiem uz JREF atnāca kundzīte gados, kas bija pārliecināta, ka viņa var likt cilvēkam gribēt uz tualeti tikai ar savu skatienu/prātu. Eksperiments, protams, to nepierādīja (par spīti tam, ka eksperimenta subjekts brīvprātīgi izdzēra, ja nemaldos, litru silta ūdens — nu, lai nevarētu teikt, ka viņam vienkārši nebija, ko čurāt). Dāma teica, ka viņai vajag 15 minūtes, bet, kad pagāja stunda un nekas nenotika, viņai nācās atzīt, ka laikam jau tomēr būs pārāk labi atcerējusies tās reizes, kad viņai “izdevās” panākt efektu, ātri aizmirstot tās reizes, kad neizdevās. Visiem par lielu pārsteigumu, dāma atzina, ka laikam jau viņai tomēr šādu spēju nav (cilvēki, kam neizdodas pierādīt savas pārdabiskās spējas, praktiski nekad neatzīst, ka to nav, bet vienmēr atrod kādus ārējus faktorus, ko vainot, ka “šoreiz nesanāca”). Gan šī iemesla, gan pašu “spēju” dēļ Randi atzina, ka šis ir viens no, ja ne visinteresantākais pretendents uz piedāvāto miljonu, ar ko ir sanācis sadarboties.

Pēc pasākuma mēs diezgan negaidīti mēs iekļuvām arī after-party. Pēc īsas ekskursijas cauri vecpilsētai, kuras vidū mūsu gide mazliet sirreālā notikumu pavērsienā pacienāja mūs ar pašas gatavotu vīnu, nonācām restorānā, kur vietējo skeptiķu biedrības dalībnieku un arī paša Rendī kompānijā bija iespēja vest sarunas privātākā gaisotnē, un pie reizes izbaudīt arī pa kādam interesantam ēdienam. Šeit gan izdevās dzirdēt pāris stāstus, ko YouTube varētu neatrast, piemēram par to, cik neiecietīga dzīvē var būt Māte Terēza (papildus tam, ka viņas “palīdzība” slimniekiem izpaužas nevis mēģinājumos nodrošināt medicīnisko palīdzību, bet gan paziņojumos par “Dieva gribu” un lūgšanām, un protesta akcijās pret prezervatīviem). Vai, piemēram, par to, cik viegli kristiešu vervētājiem iet nabadzīgo rajonos, kur bērni visu dienu ir nepieskatīti, ļaujot fanātiem viņus biedēt ar ellē nonākušo asiņainas spīdzināšanas un uguns mocību attēliem, draudot, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nenāks uz baznīcu un neticēs tam, ko viņiem tur stāsta. Atvadīšanās diemžēl sanāca uz skumjas nots, jo tiešu mūsu projām došanās brīdī Rendī sazvanīja viņa tuvs draugs, kurš ir smagi slims. Halucināciju iespaidā pārbijies par savas dvēseles likteni pēc nāves, viņš zvanīja Rendī pārliecībā, ka Rendī ir Lucifers, un mēģinot no viņa noskaidrot, vai nonāks ellē vai nē.

Par laimi, arī skumjākie pasākuma aspekti īsti nebojāja kopējo pieredzi un iespaidus, drīzāk tie iederējās, jo veselā saprāta pieeja taču ir redzēt un atzīt dzīvi un visus tās aspektus tādus, kādi tie ir, nevis izlikties, ka viss ir ideāli arī tad, kad nebūt nav. Redzēt šo (zināmās aprindās) leģendu dzīvē bija iedvesmojoši, arī kontakts ar Igauņu skeptiķiem (gribētu atgādināt, ka “skeptiķis” nozīmē “cilvēks, kas lieto veselo saprātu”, nevis “cilvēks, kas visu noliedz”) izveidots, pateicoties tieši Signei un Armandam (jo man svešinieku klātbūtnē ir zināmas grūtības ar tādiem augstas sarežģītības konceptiem kā vārdi un teikumi), kuru vārdu, uzvārdu un e-pastu vākšana mazajā blociņā intensitātes dēļ brīžiem atgādināja histēriska vetārsta plosīšanos. Vai un kas no tā visa sanāks — rādīs laiks, bet arī es, savā lēnīgi pasīvajā veidā (no gliemežu vērošanas man reibst galva) sekoju līdzi un ceru, ka arī Latvijā tiks radīta tāda domājošu cilvēku apvienība, kas uz pārdabisku spēju vai parādību paziņojumiem spētu atbildēt nevis ar fanātisku piekrišanu, apātisku vienaldzību vai histērisku noliegšanu, bet gan ar rūpīgu izpēti un pamatotiem argumentiem. Un tad — kas to zina, varbūt ar laiku Latvijai tiktu pašai savs Džeimss Rendī. :)

Me & the man

Saruna ar Nigērijas krāpnieku

Man zip.lv ir daži sludinājumi. Laiku pa laikam par tiem saņemu pa kādam e-pastam, kuros dažādi britu džentlmeņi (John Smith, Nick Stone un tamlīdzīgi) vēlas “nopirkt” XBOX 360 remontu un “aizsūtīt dēlam/meitai, kas mācās/dzīvo/strādā Nigērijā”. Lieki teikt, ka dzēšu laukā. Burtiski pirms apmēram stundas viens no šiem attapīgajiem angļu džentlmeņiem uzrunāja mani “dzīvajā”, izmantojot Google Talk čatu. Uzsāka viņš sarunu burtiski tajā brīdī, kad gāju otrajās pusdienās/vakariņās, tāpēc sākumā tā pauze. Bez tālākas komentēšanas, mūsu saruna:

johnsmith.smith933: hi
johnsmith.smith933 is online.
Sent at 3:58 PM on Friday
johnsmith.smith933: :'(
Sent at 4:04 PM on Friday
Martins: Hi.
johnsmith.smith933: how are you
were the you go
Martins: Lunch.
johnsmith.smith933: ok
were are you now
Martins: Do I know you?
johnsmith.smith933: yeap
are you a man
Martins: How exactly do I know you? I don’t really remember talking to you ever before…
johnsmith.smith933: are you a sale
the you sale
Sent at 4:39 PM on Friday
Martins: I don’t think so. Are you Nigerian?
johnsmith.smith933: no
but i have a son schooling there
is name is john
Martins: Must be good schools there then.
And John sounds like a really real name.
johnsmith.smith933: yeap
are you there
Martins: Yes.
Wherever I go, that’s exactly where I am.
Most of the time, at least.
johnsmith.smith933: what the say
i did not undersant you
Martins: That is very sad, I’m so sorry for you.
johnsmith.smith933: what
Martins: Maybe you should also go to Nigeria schools, I hear they have excelent education there!
I mean, John is already there, so it must be OK.
johnsmith.smith933: yeap
i ok
but he told me that i shull bye laptop for him
Martins: How interesting.
johnsmith.smith933: that why i am looking for who sale it
Martins: That’s nice. I hope you find somone.
We should all be able to find that special somone who can fulfill our dreams and wishes and make our live worth living!
Especially with laptops.
Also mobile phones. Phones are nice. I like phones. Do you like phones? I like phones because I can call all my friends and tell them what an awesome phone I have.
And then they can call me back and I see them calling on my phone and it makes me happy.
Like energy drinks.
And coffee.
I’ve had 4 coffees and 5 energy drinks today, and I’m feeling great!!
Wait…
Where was I…
Oh, the laptops. Yeah, I hope you find your special someone who will sell you laptop for your son in Nigeria. Long live the Nigerian economy and education!
RED BULL!!! COFEEE!!!
PHONES!!!
MY BOSS IS COMING I HAVE TO GO BACK TO WORKING VERY EFFICIENTLY AND GOOD SO I CAN GET PAID AND BUY MORE ENERGY DRINKS AND BE MORE HAPPY ARE YOU HAPPY I’M HAPPY BUT HAVE TO WORK NOW BYE!!!!!!!!
Sent at 4:57 PM on Friday
johnsmith.smith933: are you there
Martins: NO, I’M FLYING!!!
RED BULL GIVES YOU WINGS!
BOSS IS ANGRY
HAVE TO WORK
johnsmith.smith933: pk
are a saleer
OK


“Tikai ne fakti”. A. Leimaņa meli

Interneta vietne “Tikai Fakti” zem faktu atstāsta lozunga nodarbojas ar Armanda Leimaņa un viņa atbalstītāju LU Vēstures un filozofijas fakultātes lietā nomelnošanu, publicējot ļoti maz faktu, toties ļoti lielos apjomos kā faktus pasniedzot savu personīgo viedokli, teorijas, interpretācijas un brīžiem pat klajus apmelojumus. Tie praktiski vienmēr parāda Armandu un jebkuru, kurš nav nostājies pret viņu, negatīvā gaismā. Mans mērķis nav aizstāvēt vienu vai otru pusi, bet gan parādīt, ka Tikai Fakti, pretēji savam nosaukumam un paustajai nostājai, nebūt nenodarbojas ar objektīvas informācijas sniegšanu, bet gan acīmredzami un agresīvi cenšas izplatīt ļoti vienpusēju viedokli.
Objektīvi fakti un subjektīvi komentāri (ar skaidrām norādēm, kas ir kas) rakstam, kas publicēts šeit. Apmeklētāju komentāri, protams, atļauti, no publiskām norādēm uz pieļautām kļūdām nebaidos, tikpat publiski arī izlabošu — atšķirībā no Tikai Fakti, kuru aicinājums sūtīt viņiem e-pastu man rada vien vārga mēģinājuma apklusināt atšķirīgo viedokli iespaidu, ņemot vērā, ka komentēt blogā nav iespējams.

Tātad:

Tikai Fakti raksts “Tikai fakti: A. Leimaņa meli portālā “Cita Diena””

Šis raksts būs salīdzinoši īss, jo uz lielāko daļu TF komentāru var atbildēt ar paša Leimaņa teikto pie mosties.org raksta:

publiskā vēstule un intervija (runājām vairāk kā 2 stundas, rezultātā tikai 2 lapas) bija pilni argumentācijas kļūdām un ad hominemiem, tāpēc to tik ļoti cilāt nevajadzētu (aizliegt, protams, nevaru).

Viedoklis: A. Leimanis, iespējams, emociju uzplūdā un steigā radīja pāris Tikai Fakti stila tekstus, kā dēļ ar tiem nelepojas un vēlas, lai tiem netiktu pievērsta papildus uzmanība, bet aicina koncentrēties uz plakātu ar daudz pārdomātāko un korektāko saturu. Eh, ja TF būtu tikpat paškritiski pret savu teikto…

Divi citāti gan “uzprasījās” uz komentāriem:

Esam saņēmuši ļoti lielu atbalstu pēc pirmās vēstules (kur un no kā? Ar ko tas var tikt pierādīts?)

Fakts: Atšķirībā no TF, A. Leimanis nav sev piedēvējis objektīva un neitrāla žurnālista lomu, tāpēc viņam nav morāla pienākuma lietot tikai pierādītus, faktuālus un viennozīmīgus izteicienus. “Ļoti liels atbalsts” ir 100% subjektīvs jēdziens, kas var nozīmēt no viena pavirša smaida līdz piekritēju armijai.
Viedoklis: Jautājums “kur un no kā” būtu pat īsti vietā, izņemot, ka raksta virsraksts un konteksts liek šim jautājumam vairāk izskatīties pēc apgalvojuma, ka nekāda atbalsta Armandam nav, jo viņš atsakās nosaukt konkrētus vārdus.

KNAB pērn sāka pārbaudi, lai pārliecinātos par viņu [Kūles, Bucenieces] darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – bija radušās šaubas par konkursa rezultātu objektivitāti fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu finansēšanai humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Pārbaude nav pabeigta, slēdziena vēl nav (no kurienes A. Leimanim u.c. tāda informācija, ja zināms, ka KNAB nepublisko pārbaudes rezultātus (ja tajos nav pārkāpumu), bet atbildi sniedz tikai lietas ierosinātājam? Varbūt šo apmelojošo uzbrukumu ir saorganizējuši aiz A. Leimaņa stāvoši cilvēki? Interesanti, bet šis fakts tiek aktīvi implicēts tieši komplektā ar A. Leimaņa meliem)

Fakts: Oficiāla avota nav, bet vismaz šis piemērs skaidri parāda, ka KNAB uzsākto pārbaužu rezultāti tiek gan publiskoti. Tātad ir pamats uzskatīt, ka izmeklēšana vēl turpinās un rezultātu pagaidām nav.


“Tikai ne fakti”. Patiesība par A. Leimaņa attieksmi

Interneta vietne “Tikai Fakti” zem faktu atstāsta lozunga nodarbojas ar Armanda Leimaņa un viņa atbalstītāju LU Vēstures un filozofijas fakultātes lietā nomelnošanu, publicējot ļoti maz faktu, toties ļoti lielos apjomos kā faktus pasniedzot savu personīgo viedokli, teorijas, interpretācijas un brīžiem pat klajus apmelojumus. Tie praktiski vienmēr parāda Armandu un jebkuru, kurš nav nostājies pret viņu, negatīvā gaismā. Mans mērķis nav aizstāvēt vienu vai otru pusi, bet gan parādīt, ka Tikai Fakti, pretēji savam nosaukumam un paustajai nostājai, nebūt nenodarbojas ar objektīvas informācijas sniegšanu, bet gan acīmredzami un agresīvi cenšas izplatīt ļoti vienpusēju viedokli.
Objektīvi fakti un subjektīvi komentāri (ar skaidrām norādēm, kas ir kas) rakstam, kas publicēts šeit. Apmeklētāju komentāri, protams, atļauti, no publiskām norādēm uz pieļautām kļūdām nebaidos, tikpat publiski arī izlabošu — atšķirībā no Tikai Fakti, kuru aicinājums sūtīt viņiem e-pastu man rada vien vārga mēģinājuma apklusināt atšķirīgo viedokli iespaidu, ņemot vērā, ka komentēt blogā nav iespējams.

Tātad — TF raksts “Patiesība par A. Leimaņa attieksmi pret M. Auziņu”

jau šobrīd ir iestrādnes nopietnai jaunai studiju programmai (ne no mūsu puses btw) [Signe Cāne] (vai tas nerada pamatu uzskatīt, ka šī procesa režisori ir citi?)

Fakts: Nerada gan, jo nekur nav atrunāts, kas ir “mūsu puse”. Ikviens cilvēks var radīt “iestrādnes” kaut kam, tāpat, kā ikviens, iepazinies ar kāda cita darbu, var to izvērtēt un ņemt/neņemt vērā.
Viedoklis: Kārtējā faktu interpretācija ar mērķi nomelnot A. Leimaņa pārstāvētās puses VFF lietā dalībniekus.

apskati Šlesera pagājušā gada kampaņu — “darīt, ne filozofēt” (atklāj A. Leimņa un Gojko komandas vērtības)

Fakts: Neatklāj gan. Tā kā pilna sarakste nav publicēta, nav zināms, kam A. Leimanis to ir teicis un kādā sakarā, un ko ar to domājis. No konteksta izrauts citāts var iegūt citu nozīmi, jo īpaši, ja citētājs pats rada savu kontekstu. Vienkārš piemērs: Emu ļoti priecīgs, ka baļķis cietušajam trāpīja tik spēcīgi, ka viņš no trieciena spēka atkrita vairākus metrus atpakaļ un iekrita stikla lausku bedrē, un rezultātā nonāca slimnīcā. Pasniegts pats par sevi, teikums rada cietsirdīga cilvēka iespaidu, bet, zinot, ka oriģinālais konteksts bija “cilvēks knapi izglābjas no nāves zem baļķu lavīnas”, top skaidra tā sākontējā nozīme, kas ir gluži pretēja — t.i., labi, ka cilvēks sagriezās un nonāca slimnīcā, nevis tika saplacināts un nonāca morgā.

Mēs esam vairāk kā 40, ar studentiem no teju katra filozofijas kursa, citām fakultātēm un pat valstīm. (uz plaši izplatītā plakāta starp 7 parakstiem, tikai 2 ir no VFF)

Fakts: TF mēģina radīt uz faktiem nebalstītu un nepierādāmu iespaidu, ka uz plakāta ir parakstījušies visi A. Leimaņa atbalstītāji.

Ja es tiktu parunāties pie Auziņa, varētu viņu atbruņot ar visādiem fiziķu jokiem (piem. par sfērisko govi vai stīgu teoriju) un tad ķerties pie lietas – mēs, apakšā parakstījušies studenti (šeit bez jums neiztikt nekādi), sakām, ka lietas ir tā un tā. (klaja aģitācija, kā arī atklājas patiesā A. Leimaņa attieskme pret rektoru. uzskatāmi parāda sevi kā melu tehnologu un intrigantu)

Fakts: Komentārs neatbilst A. Leimaņa rakstītajam, kurā nav nekādu melu vai intrigu. Citātā ir skaidri izklāstīta vēlme organizēt sarunu ar LU rektoru, kurā pēc draudzīga ievada izklāstīt situāciju, iesaistot visus piekritējus (atšķirībā no plakāka, uz kura ir tikai to cilvēku paraksti, kas nebaidās savu atbalstu A. Leimaņa kustībai paust publiski).
Viedoklis: TF kārtējo reizi parāda, ka ir gatavi uz visbezjēdzīgākajām muļķībām, ka tikai tas ļautu pašiem papriecāties par to, kā sanāca uzbraukt nīstamajam Armandam (arī, ja īstenībā ne pārāk sanāca).

Es neesmu antropologs, taču klačas un skandāli cilvēkiem patīk. (atklāti parāda kā tiek / tiks gatavotas intrigas)

Fakts: Nekādas intrigas nav, nekas netiek parādīts. A. Leimanis tikai secina faktu, ka lietas publiskošanas gadījumā tā nepaliktu nepamanīta un iegūtu sabiedrības ievērību. Kā izrādījās, viņam bija taisnība.
Viedoklis: Kārtējais “balto diegu” apvainojums. Latvijā, kā zināms, pastāv vārda brīvība. Tas nozīmē, ka, izņemot dažus atsevišķus gadījumus, ikviens var atklāti runāt ar jebkuru par jebko. Viss, ko armands šajā e-pastā pasaka, ir — “iesim vispirms pie rektora, bet vajadzības gadījumā esam gatavi iet arī pie plašākas sabiedrības”. Citu cilvēku darbību dēļ realitātē viss izvērtās savādāk, bet, gluži pretēji TF paustajam, šī sarakste parāda, ka A. Leimanis vēlējās un plānoja izvairīties no publiska skandāla un šo problēmu risināt LU iekšienē (tieši par skandāla publiskošanu viņš ir saņēmis visvairāk pārmetumu).

…vēl viena piebilde: manas vēstules paredzētas tikai jums, lūdzu, ne vārda par tām pasniedzējiem. (kādēļ tiek gatavota slepena sazvērestība, ja: 1. LU iekšējie noteikumi sūdzības par mācību kvalitāti paredz risināt citā veidā. 2. kādēļ problēmas nevarētu tikt risinātas kopā ar pasniedzējiem. 3. izplatot apmelojošu informāciju, apzināti tiek grauts LU imidžs.)

Fakts: Klaji meli par “slepenu sazvērestību”, jo tikko iepriekšējā citātā bija skaidri rakstīts, ka kustības pirmais solis būs saruna ar rektoru.

  1. Fakts: Šajā stadijā sūdzības vēl tikai tiek apkopotas un formulētas, nevis risinātas.
    Viedoklis: Kamēr apsūdzību un prasību būtība, kā arī izvirzītāju skaits nav līdz galam sastādīti un apzināti, kaut ko bļaustīties publiski būtu skandalēšanās TF stilā, nevis pārdomāts mēģinājums kaut ko mainīt. Diemžēl kāds no vēstules saņēmējiem nepaklausīja Armanda lūgumam un to tomēr nopludināja.  TF mēģina pasniegt A. Leimani negatīvā gaismā, bet patiesībā teksti skaidri parāda, ka viņš sākotnēji mēģināja visu organizēt korekti un “likumīgi”.
  2. Fakts: Vēstules slēpšanai no pasniedzējiem var būt vairāki iemesli, ticamākais no tiem — dienesta stāvokļa izmantošana, lai “atriebtos” stundentam. Kā vēlāk izrādījās, bažas bija pamatotas — pasniedzēju pirmais solis pēc vēstules publiskošanas bija nevis to noliegt vai pieprasīt atsaukšanu, bet gan eksmatrikulēt A. Leimani, balstoties uz nepamatotām un vāji pamatotām apsūdzībām par universitātes noteikumu pārkāpumiem.
  3. Fakts: Par to, vai informācija ir apmelojoša vai nav, vēl nav skaidrības. LU imidžu var graut tikai nepamatota kritika (pamatota kritika veicina pārmaiņas un uzlabojumus, tādējādi imidžu uzlabojot). TF, acīmredzot, uzskata, ka pasniedzēju darbs ir pietiekami kvalitatīvs, lai kritiku uzskatītu par nepamatotu, bet pasniedz šo subjektīvo viedokli kā faktu.

Kaut kā nebūt jāgūst apstiprinājums, ka minētie fragmenti tiešām ir Kūļa, tā, lai nebūtu to iespējams apstrīdēt. (operē ar nepārbaudītiem faktiem)

Fakts: Pierādījumu meklēšana nav “operēšanu ar nepierādītiem faktiem”, tieši pretēji — tas ir mēģinājums izvairīties no nepārbaudītu un nepierādītu faktu izmantošanas.

Šis ir tāds kā turpinājums tam, ko teicu Šķiltera pasākumā (tur nerunāja tikai vīns :)) (tas liek aizdomāties par atsevišķu pasniedzēju klātbūtni notiekošajos procesos)

Fakts: Pasākuma rīkotājs nav atbildīgs par viesu sarunām.
Viedoklis: TF sāk kļūt pilnīgi nožēlojami un smieklīgi. Kas būs tālāk? “Armands par šo tēmu runāja, stāvot netālu no Narvessen vadītāja(s) auto — tas liek aizdomāties par skandināvu uzņēmēju interesi šajā lietā”?

Kūlis un Šuvajevs par valsts naudu izdevuši Rolava tulkojumu savā vārdā. (klaji meli un propaganda)
(…)
Ne vārda par to, ka viņa tulkojumu varētu izprintēt uz caurspīdīgās lapas, novietot virs Rolava tulkotā un neredzēt atšķirību. (klaji meli un propaganda)

Fakts: Slēdziena joprojām nav, tātad tos nevar saukt par meliem. Propaganda, savukārt, ir neitrāls termins, jo, atšķirībā no melu propagandas, patiesības propagandēšana ir pozitīva un sabiedrības attīstībā svarīga. Piemēram, tikai pateicoties propagandai mēs zinām, ka tabaka ir kaitīga cilvēka veselībai. Kad to sāka lietot pārdot, uzskats bija gluži pretējs — ka tā ārstē no slimībām, attīra zobus un ko tik vēl nē. Tikai pateicoties patiesības propagandai mēs mūsdienās varam daudz-maz droši pieņemt, ka ikviens smēķētājs apzinās riskus.

Latvijā ir labi filozofi, kas, diemžēl, ar VFF nesadarbojas. Jānis Nameisis Vējš, Roberts Ķīlis un Armands Zavadskis ir pirmie, kas nāk prātā, taču viņu noteikti ir daudz vairāk (kaut vai tas pats antons_v no Sviesta Cibas, vārdu nezinu). (1. vai LU vēsturē ir bijis precedents, kad 2. kursa students kuluāros mēģina sastādīt jaunu pasniedzēju sarakstu fakultātē? 2. vai ideja iesaistīt antonu_v no Svieta cibas kā mācībspēku atbilst jebkādiem IZM un LU kritērijiem?)

  1. Fakts: Nekāds fakultātes pasniedzēju saraksts netiek sastādīts. A. Leimanis tikai nosauc filozofus, kurus uzskata par labiem un labprāt redzētu sadarbojamies ar VFF. Kā arī, ikvienam ir tiesības izteikt savu viedokli un piedāvāt, viņaprāt, situācijas uzlabojumus (skat. iepriekšējos punktus par iestrādnēm un runas brīvību).
    Viedoklis: Protams, var jau rīkoties paranoiski un aiz katra izmaiņu vai uzlabojumu ierosinājuma saskatīt agresīvas revolūcijas plāna “aisberga redzamo daļu”, bet tādā gadījumā katrs otrais latvietis, kas jebkad ir sūdzējies par valdību, būtu jāliek cietumā par valsts nodevību, plānojot apvērsumu.
  2. Fakts: Idejām nav jāatbilst kritērijiem, kritērijiem ir jāatbilst pasniedzējam, kurš vēlas uzsākt darbu izglītības iestādē.
    Viedoklis: Izskatās, ka TF savā “faktu atstāstā” jau ir aizbraukuši līdz valsts cenzūrai — no komentāra izriet interesanta situācija. Sanāk tā — ja man ienāk prātā kāds cilvēks, pie kura es gribētu apgūt kādu priekšmetu, es nedrīkstu pat muti atvērt par šo ideju pat vistuvākajam draugam, kamēr neesmu ideju saskaņojis ar Valsts Izglītības un zinātnes ministriju?

Ķīlis ir antropologs, pabeidzis Kembridžu (iesaku iegūglēt arī viņa rakstus, dažos ir labi joki par viņa filozofu gadiem) (1. nav precizēts, kas tie par rakstiem, taču ja zinātniski, tas neko labu neliecina par R. Ķīli. 2. vai R. Ķīlim tā pašvaki ar rakstiem, ja tos ir “jāgūglē”?)

  1. Fakts: TF atzīst, ka nav precizēts, par kādiem rakstiem ir runa, bet tas netraucē tendenciozi piedāvāt versiju (ne faktu!), ka raksti varētu būt zinātniski un tādējādi jokiem tajos nav vietas.
  2. Fakts: Google Internet meklētājs ir ērtākais lietotājam pieejamais informācijas iegūšanas avots. Pasniedzēja rakstu atrašana tajā nozīmētu, ka raksti ne tikai nav “pašvaki”, bet, gluži otrādi — tie ir pietiekami labi, lai kāds tērētu savu laiku, ievietojot tos Internetā. Protams, ir iespējams, ka rakstus Internetā ievietojis Ķīlis pats vai kāda automātiska sistēma, bet arī tādā gadījumā tas neļauj spriest par to kvalitāti.
    Viedoklis: TF izmanto vienu no populārajām stulbuma izpausmēm — “lasījis neesmu, bet viedoklis ir”, turklāt paceļot to reti piedzīvotos augstumos. Pilnīgi bez jebkāda pamatojuma vai informācijas, TF paziņo, ka Ķīļim “ar rakstiem ir pašvaki, jo tos var atrast Internetā”(!?).

Kursa darbs būtu neskaitāmas reizes vieglāks, ja tajā varētu citēt no galvas. “Kā teicis klasiķis, visa austrumu filozofija ir vien tintes traipi uz Aristoteļa grāmatas vākiem..” ;) (demagoģija neievērot vispāratzītu LU un akadēmiskās vides praksi, ieviest anarhistiska rakstura izmaiņas)

Fakts: No konteksta izrauts citāts no Armanda personīgās sarakstes. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka tam ir jebkāds sakars ar viņa piedāvātajām izmaiņām VFF mācību procesā.

Heidegers nebija labs cilvēks un vēl jo mazāk labs filozofs. … Pieņemu, ka viņš Jums īpaši neinteresē, un tas nav nekas slikts. Ja varētu, es labprāt viņu nelasītu vispār (kā to darījis vairums analītisko filozofu) un pievērstos kam liederīgākam, piemēram multfilmām, taču Latvijas situācija to darīt neļauj. (1. uz kādiem faktiem balstoties var izdarīt šādus secinājumus? 2. klajš aicinājums ignorēt filozofijas vēsturē ļoti nozīmīgu personu, kā arī to apmelnot, balstoties uz nepierādītiem un subjektīvas dabas faktiem)

  1. Fakts: Lai izteiktu viedokli, nav obligāti jābalstās uz faktiem (paši TF to demonstrē gandrīz nepārtraukti). A. Leimanis neuzskata Heidegeru par labu filozofu, bet nevienam citam savu viedokli neuzspiež, un nesauc to par faktu.
  2. Fakts: Aicinājuma nav, vēl jo mazāk klaja. Leimanis pauž personīgu nepatiku pret Heidegeru un pieņēmumu, ka tāds nav vienīgais. Ja šādu tekstu var interpretēt kā aicinājumu uz “nozīmīgas personas ignorēšanu”, tad tieši tikpat pamatoti to var uzskatīt par aicinājumu uz diskusiju par šo tēmu. TF konsekventi izvēlas interpretāciju, kura nomelno A. Leimani (kaut arī tā nesakrīt ar pašu pārbublicēto nākamo citātu).

Par Heidegera nacismu pie mums runā maz vai nemaz. … Es tiešām ceru, ka filma un tai sekojošā diskusija (es paredzu, ka būtu asa nepajokam) varētu vēlāk kalpot kā labs iegansts, lai mēs bilst, ka mums te liek mācīties nacistu ideologa murgainos darbus… (nepamatoti apvainojumi un atklāts aicinājums uz konfrontāciju, cerot to izmantot saviem mērķiem)

Fakts: Armands Leimanis pauž personīgo viedokli un aicina sākt diskusiju/piedalīties tajā. TF to izvēlas nosaukt par “konfrontāciju” un draud ar “izmantošanu saviem mērķiem”. Šāds paziņojums ir tukša retorika, jo vienīgais diskusijas “izmantošanas saviem mērķiem” veids ir mēģināt panākt pretēju viedokļu (sava un pretējās puses) atrisināšanu — kas ir tieši tas, kam diskusijas ir paredzētas!