Viena cilvēka pārdomas (fragments)

No e-pasta

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Advertisements

8 responses to “Viena cilvēka pārdomas (fragments)

  • admin

    Jauks raksts, cilvēce attīstās, vecās lietas aizmirstās ;/ diez ko mēs domāsim pēc 30 gadiem kad mums 20gadniekiem vairs nebūs tik maz gadu.

  • MO

    Ja turpināsies, kā līdz šim, tad droši vien būsim šausmās par to, ka visu bērnus jau no dzimšanas līdz pilngadībai tur iesietus pārpolsterētos ratiņkrēslos un draugus izvēlas ar speciālu firmu palīdzību (kas atrod labākos no labākajiem, ar kuriem nekad nebūs konflikti). Un arī par to, ka valdība un visādas vecāku apvienības vaino modernās tehnoloģijas pie tā, ka izaugušie bērni neprot staigāt un normāli komunicēt ar citiem… :\

  • KBI

    *.pps ar šito k-kad klīda… Hm. :) Vai, ja pašrakstīts (teiksim to par lekājamajām gumijām neatminos lasījis), tad jāsecina, ka viss atkārtojas. Laiku pa laikam.

    Teiksim, kā ir tikai noteikts skaits cilvēku tipu (kāds saka ka 6, citi, ka 14 or smth), maybe ir arī tikai kāds skaits domu, ko vispār ir iespējams iedomāt…? :)

  • MO

    Materiāls pārsūtīts. Sāktnējais “cēlonis” nav zināms. Bet tam jau nav nozīmes, patiesība šā vai tā.

  • Kirils

    raudāt gribas šito lasīt. jāapvienojas old-school vecāku ciematiņos, lai audzinātu bērnus mežā.

    bet “zvaigžņu fabrika” ir stilīgs izteiciens. vairāk gan saistās ar dabu un debesīm, nekā valdību.

  • MO

    Vispirms jau tas ciemats jāizcīna. Palabo mani, ja kļūdos, bet vai tad jau tagad nevar uzlikt sodu vai pat atkārtota “pārkāpuma” gadījumā atņemt bērnu līdz 7 gadiem, ja tas tiek izlaists viens pats laukā? Pat ja tādu ciematiņu uzstutētu tepat LV, atliktu vienam sīkajam iekāpt upē vai pagadīties zem krītoša koka, kā visa valsts būs kājās par šausmīgajiem apstākļiem, kādos bērni tiek turēti un praktiski “nogalināti aiz nevērības”. Un nevienu neinteresēs, ka pašu pilsētās uz ielām narkojās un mirst daudz lielāks skaits nelabvēlīgo atvašu, jo tas ir normāli un salīdzinoši pierasti, bet atšķirīgais vienmēr ir pastiprināta nosodījuma vērts.

  • Kirils

    es teiktu, ka saakumaa tomeer jaaizveido attieciigas sabiedriibas ciemats. kad sabiedriibaa buus attieciigas normas, radiisies arii likumu iznjeemumi.

    atradu turpinaajumu shim rakstam:
    —-

    Un kā ir tagad?
    – kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
    – Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
    – Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
    – Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
    – Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
    – Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
    – Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
    – Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es :)
    – Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi….

  • MO

    kad sabiedriibaa buus attieciigas normas, radiisies arii likumu iznjeemumi.

    Nu nez. Pret autortiesību likumiem tas, ka lielākā daļa sabiedrības tos uzskata par pārāk drakoniskiem un novecojušiem, un regulāri pārkāpj, pagaidām vēl nav palīdzējis.

    Turpinājumu neliku, jo tas man šķiet lieks. Kamēr pats raksts bija attapīga norāde uz to, ka mēs nevajadzīgi pārspīlējam ar bērnu kontroli un uzraudzību, tās beigas izklausās vienkārši pēc prastas konservatīvu veču īdēšanas, kam jebkuras izmaiņas by default ir negatīvas. Tajā sarakstā ir tikai viens negatīvs punkts, un arī tas nav nekas jauns, un par bērnu uzraudzību vispār ne vārda. Ja draugi un ģimene dzīvo gana tuvu, tad kontakts nezūd, ja gana tālu, tad protams, ka vajadzīgs komunikācijas līdzeklis. Agrāk tas bija pasts, telefons, tagad e-pasts u.c. Interneta komunikācija.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: