Baigi daudz visādu vecu māju un būvju, un gandrīz visas brūk kopā. Laikam baigi slinki, vai vienkārši naudas nav remontam. :D

Ar lidmašīnu lidot ir +/- tieši tāpat, kā ar autobusu braukt, izņemot, protams, pacelšanos un nolaišanos. Diemžēl tās ļoti ātri beidzas.

Vispār ar lidmašīnām vienā ceļojumā (pirmie mūža lidojumi, starp citu) piedzīvoju, manuprāt, daudz variāciju. Lai nesanāk baigais penteris, mēģināsim pa punktiem. Tātad, paredzētu 4 gandrīz vienādu lidojumu vietā pieredzēju sekojošo:

• Lidmašīnas pacelšanos pēc plāna, kavēšanos minūtes 20-30, gandrīz stundas gaidīšanu un lidojuma atcelšanu.
• Lidojumu pa tiešo un ar pārsēšanos.
• Iekāpšanas vārtu maiņu pēdējā brīdī.
• Lidojumu pa dienu un pa nakti, pa košu sauli un sniegputeni.
• Lidojumu ar AirBaltic un Čehu aviolīniju.
• Iekāpšanu pa taisno lidmašīnā un rikšojot pa lidlauku, izkāpšanu pa taisno lidostā un caur autobusu, kas līdz tai aizved.
• Lidojumu ar bezmaksas uzkodām un bez.

Romā, lai no lidostas vispār kaut kur tiktu, vispirms ir jābrauc ar vilcienu līdz stacijai Termini, kas ir Romas centrs. 30 minūšu brauciens, kas maksā 11 eiro! Tieši tikpat maksāja 3 dienu bezierobežojumu biļete metro un autobusiem. Kāds kaut ko nav līdz galam izdomājis. :)

Trīs dienas pārtikām +/- no saldējuma, picām un Sprite. Katru reizi ēdām citā vietā, kā rezultātā puse no mūsu staigāšanas bija ēstuvju meklēšana, bet, tā kā Romā visādi arhitektūras pieminekļi ir uz katra otrā stūra pat pilsētā, tad nevarētu teikt, ka laiks būtu veltīgi iztērēts.

Bijām kaut kādā parkā, kur večuks sēdēja uz soliņa un praktizējās stabules (vai kā tamlīdzīgi skanoša) spēlē. Parks gandrīz tukšs, rudens lapas krīt, kopār ar stabules meldiņu kopējais iespaids diezgan sirreāls. Citā mini-parciņā netālu no metro ieejas un mūsu hosteļa kāds austrumnieks meditēja, kājās stāvot, rokas pret tuvējo kociņu pastiepis. Forši un ne mazāk sirreāli. :)

Viņiem vispār tur baigi daudz aziātu. Ir arī tumšādainie, bet aziātu daudz vairāk.

Satiksme viņiem ir tāda, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās (piektdienā) Brīvības iela 18:00 likās pustukša. Pa gājēju pārejām ir jāiet pāri spītīgi, jo, ja stāvēsi ielas malā, neviens pat nesabremzēsies.

Hostelis bija ideālā vietā — vienu metro pieturu no centra (tādējādi izvairoties no pilna “tūristu nodokļa”), un tikai 5 minūšu gājienā no metro stacijas. Pats hostelis gan varēja piestrādāt pie tādiem sīkumiem kā dvieļi vai skapītis, jo faktiski mēs dabūjā tikai 2 gultas uz riteņiem(!), naktsskapīti un 3 krēslus visādi citādi pilnīgi tukšā istabā. Bet mēs tāpat 90% nomoda pavadījām, vazājoties pa pilsētu, tā kā principā pofig. :)

Tulkots no ViolentAcres.

Kad es apprecējos, mana galva bija pilna ar visādām varenām idejām par to, kādai būtu jābūt laulības dzīvei. Es domāju, ka mūsu laulība būs 100% godīga, pilnīgi diplomātiska un ka visi mājas darbi tiks sadalīti 50/50. Es domāju, ka mans vīrs būs bez pārtraukuma motivēts, mūžīgi iejūtīgs un vienmēr saprotošs. Manās mājās valdīs skaistums un harmonija. Kaut miljons gadi paietu, es nekad nekļūšu par sievu-veceni, kas, stāvot uz mājas sliekšņa, pilnā balsī ķērc uz vīru, jo tas pavadījis nakti, izklaidējoties ar draugiem un tādējādi izvairoties no saviem vīra pienākumiem.

No kāzu dienas bija pagājis knapi mēnesis, līdz iestājās realitāte.

Demokrātija izgāzās tajā mirklī, kad es atcerējos, ka mans vīrs ir diezgan spītīgs. Ja viņš kaut ko nevēlas darīt, viņš to nedara, un tu vari iet dirst, ja liec viņam atkārtoties. Ja es pieprasu, lai viņš man palīdz ar mājas darbiem, viņš turpina sēdēt uz dīvāna kā izlutināts bērns un mani ignorē. Protestējot es atsakos iet uz veikalu vai gatavot pusdienas; viņš parausta plecus un pasūta picu. Ja es viņam palūdzu kaut ko nosūtīt pa pastu, viņš aizmirst. Bet tā vietā, lai padotos un izdarītu pati, es viņam atgādināju. Un atgādināju. Un atgādināju vēlreiz.

Ir vārds, kas apzīmē tādu sievu, par kādu es biju kļuvusi — vecene.

Portams, es vainoju viņu. Es taču neprasīju pārāk daudz. Es tikai gribēju, lai mēs podu tīrītu uz maiņām. Vai tad laulībai nav paredzēts būt sadarbībai? Kāpēc viņš man nepalīdz? Kāpēc viņu neuztrauc tas, kas uztrauc mani? Kāpēc viņš vienkārši nedara to, ko es lieku? Nereti es mēdzu dramatiskā tēlainībā piespiest roku pie pieres un ar asarām acīs izsaukties “Tu mani pataisi par tādu gauduli!”

Apdirsties var, kāda es biju svētā mocekle.

Strīdi un sūdzēšanās, un krišana uz nerviem, un aizvainotās jūtas vilkās krietnu laiku.

Tad kādu dienu man sanāca pieskatīt vienu mazu meiteni. Es aizvedu viņu uz parku, kur vairākas citas meitenes spēlējās ar lellēm. Manai pieskatāmajai savas lelles nebija, bet viņa vienkārši pieņēma, ka kāda no pārējām meitenēm ar viņu dalīsies.

Liels bija viņas pārsteigums, kad visas meitenes atteicās.

Mazā meitene lūdzās un lūdzās. Mazā meitene cirta kāju pie zemes un spalgā balsī pieprasīja, lai pārējās meitenes izturētos pret viņu jauki. Viņa lasīja viņām lekcijas par pieklājību un došanu spēlēties arī citiem, un diezgan burtiski mēģināja uzspiest pārējām meitenēm savu piedalīšanos. Bet, lai ko viņa darītu, pārējās meitenes tikai piespieda savas lelles ciešāk pie krūtīm un neļāva mazajai metenei tām pieskarties.

Galu galā, ar bezspēcīgu dusmu asarām acīs, viņa atskrēja pie manis un teica, “V! Liec tām meitenēm dot man arī spēlēties!”

“Nē,” es teicu, “neizskatās, ka viņas ar tevi grib spēlēties. Un, ja godīgi, es neesmu droša vai es viņu vietā ar tevi gribētu spēlēties, ja tu tā uzvedies.”

“Bet viņas ir nejaukas!” viņa plosījās, “Dot citiem spēlēties ir labi un viņas ir pret mani sliktas!”

Es pietupos, lai mēs būtu vienā augstumā, un mierīgi teicu, “dārgumiņ, tu nevari kontrolēt, kā citi cilvēki uzvedas. Tu vari kontrolēt tikai to, kā tu uz to reaģē.”

Kādu brīdi viņa klusēja, tad strauji pagriezās pret meitenēm un uzkliedza “ES AR JUMS NESPĒLĒŠOS! ES IEŠU ŠŪPOTIES!”

Tad viņa demonstratīvi aizsoļojoa uz šūpolēm.

Kādu brīdi es tur tupēju, pārcilādama galvā tikko notikušo. Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme kā ledus auksta ūdens šalts.

Es pie sevis nodomāju: Sasodīts, kāda es esmu divkose!

Pēc tās dienas manā mājā tika ieviesta ļoti vienkārša politika: Ja tevi tas traucē, dari kaut ko!

Protams, realitātē tas nozīmē, ka es daru lielāko daļu mājas darbu, jo manu vīru nekārtīga māja absolūti neuztrauc. Arī iepirkšanās ir manā ziņā, jo viņš drīzāk tīrīs zobus ar ūdeni līdz mūža galam, nekā atcerēsies nopirkt zobu pastas tūbiņu. Viņam, savukārt, uz nerviem krīt netīrā veļa. Ja man dotu vaļu, katram pēdējam drēbes gabalam būtu jābūt netīram, pirms es ieslēgtu veļas mašīnu. Manam vīram liekas, ka veļu jāmazgā katru dienu, tāpēc to dara viņš.

Mūsu laulība nav 50/50 sadalījums, kā es to sākumā biju iztēlojusies. Bet mums pilnīgi noteikti ir mazāk sūdzēšanās, krišanas uz nerviem un strīdu. Neviens nav upuris un neviens nav moceklis. Vienā brīdī mēs sapratām, ka dzīve ir daudz par īsu, lai strīdētos par to, kurš vairāk tīra podu.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums laiku pa laikam negadās mazi atkārtojumi.

Vēl pavisam nesen, vienu vakaru, kad es gultā lasīju grāmatu, mans vīrs man teica, “es nespēju noticēt, ka tu nometi savas netīrās bikses pusmetru no netīrās veļas groza.”

Es atbildēju, “es nespēju noticēt, ka tu pielipināji košļeni pie gultas gala.”

Viņš paskatījās uz mani, un es paskatījos uz viņu.

Pēc maza klusuma brīža viņš savāca manas bikses.

Pirms gulētiešanas es novācu viņa košļeni no gultas gala.

Miers…

Viens no iemesliem, kāpēc tik sen te nav sanācis neko ietaisīt ir šis — MoDo. Vairāk informācijas pašā lapā, kas ar laiku tiks vēl papildināta, bet nu vienā teikumā — ja tev vai kādam tev pazīstamam ir kāda ķibele ar vai jautājums par kādu spēļu iekārtu, droši sūti uz modo.lv vai pa taisno pie manis. :)

• Prātīgs vārds par reakciju uz Maikla Džeksona nāvi. Patiesībā daudz vārdu, un daudz rupjību. NSFW.
• Zinātnieki atklājuši/pierādījuši, ka kaķi manipulē ar cilvēkiem.
• Jauka īsfilmiņa. Uzliec, ja gribās, lai pavelk drusku aiz sirdsstīgām (kā kuram protams, bet ir vērts pamēģināt)!
• Joga “po russki”. Pārsmējos līks.
• Omuškas mauc “po angļiski” (mammai varētu patikt, čau, mammu! :D).
• Tiešsaistes ziņu lapu izkārtojuma izmaiņas pēdējos gados.

Mamma ieraudzīja manu draugiem.lv profila bildi (izgriezums no šīs), un viņai radās vien divi jautājumi:

1. Vai es esmu dzīvs?
2. Vai tas bija mēģinājums izmukt no kāzām (veiksmīgs vai neveiksmīgs — atkarīgs no atbildes uz 1. jautājumu)?

:D

Izmantojot šo formulu, un datus no šejienes, šejienes (Latvijas datu nebija, tāpēc paņēmu vidējo no Vācijas un Lielbritānijas, un pavilku uz leju līdz lielam, apaļam ciparam, lai nebūtu uzpūsti dati) un šejienes (pats raksts gan ir maldinošs, bet Latvijai tuvāku statistiku man neizdevās atrast), veicu vajadzīgo aprēķinu. Rezultāts — ja tu dzīvo Rīgā, tad statistiski vidēji kāds pāris nodarbojas ar seksu ne vairāk kā 300m rādiusā no tevis :P. Latvijā kopumā rezultāts krietni vien neinteresantāks — 2,4 km.

Laiks viekt nelielu upgrade. Lai kompensētu jaunas ģitāras iegādes tēriņus, jāmēģina notirgot pašreizējo. Vainas nekādas, jauna pati par sevi maksā, ja nemaldos, kaut kādus 115-130 Ls, tā kā 100 Ls kuros ietilpst arī 20 Ls vērta soma ir, manuprāt, visai izdevīgs darījums.

Sludinājums: http://www.zip.lv/show/?i=607691.

Pārdota!

Gana daudz esmu dzirdējis, gan pats kultivējis, tāpēc pēdējais laiks aizvērties un izstāstīt, kā ir patiesībā. Lietas, kas vienkārši nav patiesība:

• Šķaudot nav iespējams noturēt acis vaļā. Ir cilvēki, kas var.
• Nošķaudoties ar atvērtām acīm, tās izsprāgs no pieres. Acu iedobumi ir no kaula, nekādi nav saistīti ar elpvadiem un aiz acīm nav nekādu muskuļu, kas šķaudoties sasprindzinātos. Pat ja tā nebūtu, cilvēka acu plakstiņi nav tik izturīgi, lai varētu stāties ceļā tik spēcīgam spiedienam, kādu vajadzētu, lai acābolus izspiestu no dobumiem.
• Šķavas ir mini-orgasms un/vai vairākas šķavas pēc kārtas spēj izraisīt orgasmu. Ja tā būtu, cilvēki, kas cieš no alerģijām, būtu vieni no laimīgākajiem pasaulē. ;) Iespējams, ka mīts ir cēlies (kā jau lielākā daļa), pārprotot no konteksta izrautu seksa terapeitistes Rutas Vesthaimeres (Ruth Westheimer) sacīto, ka “orgasms tāda pati šķava vien ir.” Patiesībā viņa teica “orgasms ir reflekss, tāpat, kā šķavas.”
• Šķaudīšanas laikā apstājas sirds. Nē, tā ne apstājas, ne palēninās.

Dažas lietas, kas gan ir patiesas:

• Šķaudot ir iespējams salauzt ribu.
• Neļaujot šķavai notikt dabiskā veidā — turot ciet gan muti, gan degunu — ir iespējams pārplēst bungādiņas.

Tā kā redzi “aizšķaudīt” nav iespējams, bet dzirdi gan (ja mēģina kaut ko improvizēt).

Pats sludinājums. Karte nu jau mazliet morāli novecojusi, bet varbūt kādam noder.
Pārdota!

Lielākā daļa ir specifiski datorspēlēm, izcelšu tos, kas manuprāt attiecas arī uz jebkuru citu jomu (bet iesaku izlasīt arī pārējos, cilvēks zina, ko runā). No savas puses es vēl varētu piemest padomu — taisīt labākas, ilgdzīvojošākas spēles. Pat paši izstrādātāji atzīst, ka galvenais viņiem ir aizkavēt spēles nonākšanu Internetā pirmo nedēļu vai divas, jo tieši pirimajās nedēļās ir vislielākie ienākumi (tātad, teroētiski — vislielākie zaudējumi, ja spēli masveidā iegūst par velti). Man tas liek domāt, ka lielākā daļa dārgo spēļu ir tik dārgas nevis tāpēc, ka tajās būtu ieguldīts milzīgs darbs un resursi, bet gan tāpēc, ka milzīgs darbs un līdzekļi ir ieguldīti gandrīz tikai vizuālajā izskatā un reklāmas kampaņās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku, skatoties attēlus un video, noticētu, ka viņiem to spēli vajag, uzreiz pēc iznākšanas nopirktu (vai pasūtītu pat vēl pirms iznākšanas). Pēc tam jau vienalga, ka tā tiek paspēlēta dažas stundas/dienas un apnīk aizmirsta — cilvēks ir “uzķēries”, naudiņa nokāsta, cepam augšā nākošo (un mana pieredze ar daudzām no jaunākajām spēlēm šo viedokli, diemžēl, apstiprina). Labai spēlei, manuprāt, ir jābūt ilgtermiņa ieguldījumam — pirmajās dienās mazliet labāki pārdošanas cipari, tad tāda kā pauzīte, kamēr nezinātāji nepērk un nopirkušie spēli paspēlē, novērtē. Un tad ienākumi atsākas un lēnām turpina nākt, jo spēli nopirkušie turpina to spēlēt dienām, nedēļām, mēnešiem, gadiem (nē, ne jau no vietas ;)) stāsta, rāda draugiem un visādi citādi reklamē pasaulei, piesaistot arvien vairāk cilvēku.

Un tagad atgriežamies pie paša raksta. :)
The Escapist: 10 Ways to Fight Piracy:

5. Be open about piracy.

The common tactic is for publishers to make outrageous claims about their losses from piracy. If you’re going to talk about piracy, then at least acknowledge the basic facts which every gamer has already grasped: Piracy is hard to track, and most of your numbers are guesswork. More importantly, not all downloads are lost sales. If a million people downloaded your $60 game, you did not lose 60 million dollars. When you say things like this gamers conclude that you’re either a bunch of idiots, or that you think they are a bunch of idiots. Either way, they will tune you out instead of joining you in your lamentations.

8. Lower Prices.

[..]

I’ve mentioned before that prices should simply drop during the shelf-life of a game to glean the sales of those lower-tier customers. Some people can pay $20 for a game. Some will pay $40. Some will pay $60. If you only go after the top tier then you’re leaving money on the table and giving the lower-tier customers an excuse to visit the torrents.

9. Accept piracy.

Note that I’m talking about reducing piracy, not eliminating it.

Your plight is not unique. All businesses suffer losses at some point, and smart businesses will account for these inevitable losses in their plans. Wall-Mart puts up with shoplifting. They could probably catch more shoplifters if they strip-searched people on the way out, but they’re smart enough to know that such a policy would do more harm than good. Retailers know and expect a certain degree of losses due to theft. (They call it shrinkage.) Piracy happens. The goal should be to mitigate it without annoying or accusing paying customers.

• Alpine Legends videospēle (1. aprīļa joks no Microsoft).
• GMail e-pasta autoatbildētājs (1. aprīļa joks no Google).
• Vienkārši jauks videoklipiņš.
• Viens no prasmīgākajiem ēnu teātriem, ko nācies redzēt.
• Google Chrome komiksa parodijas: te, te, te un te.
• M. Džeksona dziesmas “Billy Jean” kovers.
• Viena fotogrāfija un mazliet teksta var pateikt daudz.

Ar tām pārdodamajām lietām kā ar tarakāniem — ja atrodi vienu, skaidrs, ka ir vēl. :P
Info par pašu vadiņu. Pārdots!

Sestdien uz vienas zināmās aprindās plaši pazīstamas mikroshēmas pārgriezu (ar nazi izsmērēju) ne mazāk pazīstamu dzīslu. Svētdien izdomāju, ka tomēr gribu atpakaļ, kā bija — paņēmu zīmuli, trūkstošo posmu vienkārši ņēmu un uzzīmēju, un viss strādā kā sākumā. :P

Visu jau nevar salikt, tāpēc izlasīju, manuprāt, labākos.
Robert A. Heinlein, “Time Enough For Love”:

• Always listen to experts. They’ll tell you what can’t be done, and why. Then do it.
• Get a shot off fast. This upsets him long enough to let you make your second shot perfect.
• There is no conclusive evidence of life after death. But there is no evidence of any sort against it. Soon enough you will know. So why fret about it?
• If it can’t be expressed in figures, it is not science; it is opinion.
• Delusions are often functional. A mother’s opinions about her children’s beauty, intelligence, goodness, et cetera ad nauseam, keep her from drowning them at birth.
• A generation which ignores history has no past — and no future.
• History does not record anywhere at any time a religion that has any rational basis. Religion is a crutch for people not strong enough to stand up to the unknown without help. But, like dandruff, most people do have a religion and spend time and money on it and seem to derive considerable pleasure from fiddling with it.
• Your enemy is never a villain in his own eyes. Keep this in mind; it may offer a way to make him your friend. If not, you can kill him without hate — and quickly.
• No state has an inherent right to survive through conscript troops and, in the long run, no state ever has. Roman matrons used to say to their sons: “Come back with your shield, or on it.” Later on, this custom declined. So did Rome.
• Of all the strange “crimes” that human beings have legislated out of nothing, “blasphemy”is the most amazing — with “obscenity” and “indecent exposure” fighting it out for second and third place.
• All societies are based on rules to protect pregnant women and young children. All else is surplusage, excrescence, adornment, luxury, or folly, which can—and must—be dumped in emergency to preserve this prime function. As racial survival is theonly universal morality, no other basic is possible. Attempts to formulate a “perfect society” on any foundation other than “Women and children first!” is not only witless, it is automatically genocidal. Nevertheless, starry-eyed idealists (all of them male) have tried endlessly—and no doubt will keep on trying.
• All men are created unequal.
• A brute kills for pleasure. A fool kills from hate.
• When the need arises — and it does — you must be able to shoot your own dog. Don’t farm it out — that doesn’t make it nicer, it makes it worse.
• One man’s theology is another man’s belly laugh.
• Sex should be friendly. Otherwise stick to mechanical toys; it’s more sanitary.
• Men rarely (if ever) manage to dream up a god superior to themselves. Most gods have the manners and morals of a spoiled child.
• Never appeal to a man’s “better nature.” He may not have one. Invoking his self-interest gives you more leverage.
• You can have peace. Or you can have freedom. Don’t ever count on having both at once.
• Avoid making irrevocable decisions while tired or hungry. N.B.: Circumstances can force your hand. So think ahead!
• Place your clothes and weapons where you can find them in the dark.
• An elephant. A mouse built to government specifications.
• Throughout history, poverty is the normal condition of man. Advances which permit this norm to be exceeded — here and there, now and then — are the work of an extremely small minority, frequently despised, often condemned, and almost always opposed by all right-thinking people. Whenever this tiny minority is kept from creating, or (as sometimes happens) is driven out of a society, the people then slip back into abject poverty. This is known as “bad luck.”
• In a mature society, “civil servant” is semantically equal to “civilmaster.”
• When a place gets crowded enough to require ID’s, social collapse is not far away.
• A woman is not property, and husbands who think otherwise are living in a dreamworld.
• There are hidden contradictions in the minds of people who “love Nature” while deploring the “artificialities” with which “Man has spoiled ‘Nature.’” The obvious contradiction lies in their choice of words, which imply that Man and his artifacts arenot part of “Nature” — but beavers and their dams are. But the contradictions go deeper than this prima-fade absurdity. In declaring his love for a beaver dam (erected by beavers for beavers’ purposes) and his hatred for dams erected by men (for the purposes of men) the Naturist reveals his hatred for his own race — i.e., his own self-hatred. In the case of “Naturists” such self-hatred is understandable; they are such a sorry lot. But hatred is too strong-an-emotion to feel toward them; pity and contempt are the most they rate. As for me, willy-nilly I am a man, not a beaver, and H. sapiens is the only race I have or can have. Fortunately for me, I like being part of a race made up of men and women — it strikes me as a fine arrangement — and perfectly “natural”. Believe it or not, there were “Naturists” who opposed the first flight to old Earth’s Moon as being “unnaturaI” and a “despoiling of Nature.”
• Democracy is based on the assumption that a million men are wiser than one man. How’s that again? I missed something.
• Autocracy is based on the assumption that one man is wiser than a million men. Let’s play that over again, too. Who decides?
• Any government will work if authority and responsibility are equal and coordinate. This does not insure “good” government; it simply insures that it will work. But such governments are rare — most people want to run things but want no part of the blame. This used to be called the “backseat-driver syndrome.”
• What are the facts? Again and again and again — what are thefacts? Shun wishful thinking, ignore divine revelation, forget what “the stars foretell,” avoid opinion, care not what the neighbors think, never mind the unguessable “verdict of history” — what are the facts, and to how many decimal places? You pilot always into an unknown future; facts are your single clue. Get the facts!
• Stupidity cannot be cured with money, or through education, or by legislation. Stupidity is not a sin, the victim can’t help being stupid. But stupidity is the only universal capital crime; the sentence is death,
  there is no appeal, and execution is carried out automatically and without pity.
• Courage is the complement of fear. A man who is fearless cannot be courageous. (He is also a fool.)
• The two highest achievements of the human mind are the twin concepts of “loyalty” and “duty.” Whenever these twin concepts fall into disrepute — get out of there fast! You may possibly save yourself, but it is too late to save that society. It is doomed.
• Moving parts in rubbing contact require lubrication to avoid excessive wear. Honorifics and formal politeness provide lubrication where people rub together. Often the very young, the untraveled, the naive, the unsophisticated deplore these formalities as “empty” “meaningless,” or “dishonest,” and scorn to use them. No matter bow “pure” their motives, they thereby throw sand into machinery that does not work too well at best.
• Masturbation is cheap, clean, convenient, and free of any possibility of wrongdoing — and you don’t have to go home in the cold. But it’slonely.
• Beware of altruism. It is based on self-deception, the root of all evil. If tempted by something that feels “altruistic,” examine your motives and root out that self-deception. Then, if you still want to do it, wallow in it!
• The most preposterous notion that H. sapiens has ever dreamed up is that the Lord God of Creation, Shaper and Ruler of all the Universes, wants the saccharine adoration of His creatures, can be swayed by their prayers, and becomes petulant if He does not receive this flattery. Yet this absurd fantasy, without a shred of evidence to bolster it, pays all the expenses of the oldest, largest, and least productive
  Industry in all history.
• The second most preposterous notion is that copulation is inherently sinful.
• Darling, a true lady takes off her dignity with her clothes and does her whorish best. At other times you can be as modest and dignified as yourpersona requires.
• If the universe has any purpose more important than topping a woman you love and making a baby with her hearty help, I’ve never heard of it.
• A competent and self-confident personis incapable of jealousy in anything. Jealousy is invariably a symptom of neurotic insecurity.
• You live and learn. Or you don’t live long.
• One man’s “magic” is another man’s engineering. “Supernatural” is a null word.
• The phrase “we (I) (you) simply must—” designates something that need not be done. “That goes without saying” is a red warning. “Of course” means you had best check it yourself. These small-change clichés and others like them, when read correctly, are reliable channel markers.
• Do not handicap your children by making their lives easy.
• Rub her feet.
• Never underestimate the power of human stupidity.

Saņēmos beidzot visu safočēt un salikt iekš zip.lv. :)

1. Mans vecais, pirmais Sony PlayStation, un ar visu GameShark. Man nostaļģija un bērnības atmiņas, bet jums — 23 Ls. :P Pārdots!
2. Genius ErgoMedia 700 klaviatūra. Praktiski nelietota, un vēl gandrīz gads garantijas!
3. RF pārjea un kabelis. Mazs, specifisks nieciņš, uz ko lielas cerības nelieku, bet nu — varbūt kādam noder.
4. RCA + S-Video kabelis priekš PlayStation 1, 2 un 3, XBOX un GameCube. It kā jau paredzēts pagājušās paaudzes konsolēm, bet, ja var ticēt Wikipēdijai, tad video kabelis, kas der PlayStation 2, der arī PlayStation 3 — un gan jau, ka mūsu vidū vēl ir tādi, kam TV “neprot” HDMI, bet prot S-Video.Pārdots!
5. Gadmei TV Box (konsole/TV monitorā). Eh, kā savulaik plosījos, kamēr atradu ejošu un par pieņemamu cenu. :) Nu jau pats esmu pārgājis uz component video ekvivalentu, tāpēc šis tiek jebkuram, kam ir interese. Pārdots!
6. Creative E-MU 0404 PCI-E. Profesionāla skaņas karte audio ierakstiem. Karte labu labā, līdz pat pārdošanas brīdim turpinās būt manā kompī, bet nākotnē ceru pāriet uz kaut ko ar 5.1 skaņu.Kā parādījās interesenti, karte sāka kaut ko gļukot. Līdz apstākļu noskaidrošanai sludinājums izņemts.

• Lielformāta tetris (mamma būs sajūsmā ;)).
• “Draudzības stunda”. :D
• Suns uz tramplīna.
• Rupja šovinista dziesma bez nevienas rupjības (izņemot bitch, kas ir strīdīgs). Satīra.
• Slaveni mūziķi nostājas pret mūzikas ierakstu kompānijām. Daži citāti:
  

  In an attempt to have their voices heard, a group of leading musicians have started their own lobby group, the Featured Artists Coalition (FAC). The group includes members such as Robbie Williams, Radiohead and Travis and aims to end the extortion-like practices of the record labels and allow artist to gain more control over their own work.

  In Europe, music industry lobbyists have managed to strike deals with Internet service providers to go after those people who download music illegally. The artists were never involved in these negotiations though, and many of them oppose the aggressive stance of the labels which turns fans into criminals.

  Similarly, Europe is currently planning to extend copyright on audio recordings from 50 to 95 years, gently pushed by music industry lobbyists of course. Again, the musicians prefer a lowering of the current copyright term to 35 years instead.

  Quite often, the deals record labels make for selling music online are vague and the artists don’t get paid at all. Last year we already reported on one such artist who found his music on iTunes, but never received a penny.

Teksts (sasteigti) tulkots un attēli ņemti no World. Photos.:

Līgava bija skaista. Un slima ar vēzi.

21 gadu vecā Keita Kirpatrika “atlika” vēzi, lai nosvinētu sava mūža laimīgāko dienu. Viņa vēzi jau reiz bija uzveikusi, bet tas atgriezās, aizsprostodams plaušas un savā varā pārņemdams sirdi. Elpot bija grūti, bija nepieciešams skābekļa balons. Muguras sāpes bija spēcīgākas par morfīnu. Viņas orgāni bija uz sabrukšanas sliekšņa, bet nekas no tā visa nespēja atturēt viņas kāzas ar 23 gadus veco Niku Godvinu, kas viņā iemīlējās jau 11. klasē.






5 dienas pēc kāzām viņa nomira.

• “The Guild”. Satīrisks web seriāls par online videospēļu spēlētājiem. Autore un galvenajā lomā apburošā Felīša Dei.
• Wassup Holmes (atgādina kačājošo Hariju Poteru).
• Modernais Sprīdītis.
• Produkts, oficiālā reklāma, adekvāta reakcija.
• Lēnums kvadrātā.
• Asprātīgie hipiji. Tas nekas, ka viņiem nav taisnība.

Nevarētu teikt, ka piektdien saņemtais aizliegums man jebkad oficiāli šķirties no vairāk kā puslitra asiņu cilvēces labā mani ārprātīgi apbēdināja (es pie savas sarkanās vielas esmu diezgan pieradis). Tas, kas mani apbēdināja vairāk — asinsgrupas noteikšanai adatu man iedūra, pirms paguvu attapties, kreisās rokas zeltnesī. Kā rezultātā nu jau otro dienu ar šo pirkstu nevaru “iet uz sporta zāli”. Labi, ka man ir arī elektriskā ģitāra (nezinātājiem — tās stīgas ir plānākas, vieglāk spiežamas un visādi citādi pirkstiem saudzīgākas, nekā akustiskās ģitāras stīgas), vismaz gammas un soliņi joprojām man nav liegti. :)

P.S. Toties tagad es beidzot, beidzot zinu no galvas savu asins grupu. Jo pirmo reizi mūžā redzēju to uzrakstītu uz papīra. :P

Aaaaand… we’re back! ;) Bez gariem ievadiem:

• Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik nožēlojami — ārzemnieki medī spokus Karostas cietumā. Gaŗš video 4 daļās, bet manuprāt pilnīgi pietiek ar pimo un pēdējo.
• TV3 laika figņas
• Katie Melua izlabo dziesmas vārdus, lai tie atbilstu zinātnes faktiem. :D
• Jaunākās ziņas: Sony Releases Stupid Piece Of Shit That Doesn’t Fucking Work.
• Kā sākas ticību kari.
• Lietuvietis palaiž rotaļu lidmašīnīti virs mākoņiem.

Sakarīgi un vienkārši izstāstīts, kur un kad jālieto “ŗ”. Pašā rakstā ir doti arī paskaidrojumi, kāpēc to joprojām/atkal derētu lietot.

“Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu”, raksts “Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav”:

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasaris — pavasaŗa — pavasaŗi, tāpat kā brālis — brāļa — brāļi.
3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure — cepuŗu, tāpat kā stabule — stabuļu.
4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

18. marta dienas dziesma. Un jau atkal šajā godā ir ielīdis gabals ar praktiski gandrīz 0 vārdiem (tie, kas nav piedziedājums, tiek runāti). Bet ja nu ir viena lieta, ko Dimiters prot, tad tas ir ar vienkāršiem līdzekļiem panākt efektu. Ulda Marhilēviča mūzika, Kaspara Dimitera vārdi, izpilda Artūrs Skrastiņš un Ģirts Ķesteris. Vairāk informācijas: Kaspara Dimitera mājaslapā. Turpat var arī noklausīties un savākt kopiju sev.

Vārdi (bez mūzikas liekas diezgan sausi, noklausies takš kā cilvēks!):

kāda bij’ dzīve devītā vilnī
ko gribējām, visu sev ņēmām
no laimes mēs dzērām, likāmies pilni
no nelaimes — arī dzeram

tā tik bij’ dzīve – viļņos, putās
smieklos tirpstošām lūpām
kā pludoja viskijs, meitenes (kruta!)
mūs sauca par mīļajiem žūpām

{1
ai, brāli Bač! brāli, Džim!
brāli, bračka!
laime bij aizmirsties
brīvības kačkā
}[x6]

eh, tā tik bij dzīve, ne?
ko girbējām — visu ņēmām
viskijs, meitenes
daudz, un kādas gribi

{1}

Pārdots!

Proel FC820 statīvs 2 (divām) ģitārām

Neko daudz nav, ko piebilst, viss jau ir ierakstīts sludinājumā. :)

Par šo esmu mazliet šaubīgs, jo mana ilgtermiņa atmiņa nekad nav bijusi tas uzticamākais avots, bet nu ja kas, gan jau kāds izlabos.

Tātad.

Cik sevi atceros, es ne reizi mūžā neesmu bijis slims “visu dienu gultā” nozīmē ilgāk par dienu, maksimums divām (retos gadījumos). Manas saukstēšanās parasti sākas ar garu “ievadu” — smagu šņaukāšanos, šķaudīšanu un klepu vairāku dienu garumā, bet tas netraucē strādāt vai kā citādi izklaidēties. Līdz kamēr kādā rītā secinu, ka galva sāp vēl pirms esmu pamodies, līdz tualetei tikt bez turēšanās pie sienām nevaru un par brokastu taisīšanu vispār nevar būt ne runas. Tādu dienu pavadu praktiski pilnībā horizontāli (pat nosēdēt grūti), pārmaiņus svīstot un salstot, lejot iekšā karstas tējas ar vai bez citrona un pārējā laikā reāli aizmidzis. Nākošajā rītā pēc tam es izšņaucu degunu, ieeju dušā un esmu gatavs pikoties. :P Ar cita veida kaitēm ir praktiski tāpat, mainās tikai “ievada” garums (var nebūt vispār) un atkopšanās līdzekļi.

Daži interesanti secinājumi no 2005. gada (cik nu var saprast) pētījuma par cilvēku spēju atpazīt tīmekļa lapas, kas veidotas ar mērķi izkrāpt svarīgu informāciju (latviski sauc par “pikšķerēšanu”, kas man liekas nu viens ļoti neveiksmīgs latviskojums, bet labāku man šobrīd nav laika domāt).
Tulkots no Go Phish – The Daily WTF (angļu valodas pratējiem iesaku izlasīt arī pašu rakstu, pat nevajag tehniskas zināšanas):

Pirms dažiem gadiem Hārvardas universitātes un Bērklija koledžas pētnieki publicēja diezgan interesantu pētījumu par pikšķerēšanu. Veicot lietojamības izpēti, lai noskaidrotu, cik labi cilvēki spēj noteikt pikšķerēšanas mēģinājumus, viņi atklāja, ka:

1. 23% dalībnieku pat nepaskatījas uz adreses joslu, statusa joslu vai drošības indikatoriem
2. 68% bez vilcināšanās spieda “Yes”, “OK”, “Accept” vai jebkuru līdzvērtīgu pogu, kad parādījās logs, kas brīdināja par krāpnieciskiem lapas sertifikātiem
3. 90% “iekrita” uz labi izstrādātām pikšķerēšanas lapām.

Ne izglītība, ne vecums, ne dzimums, ne iepriekšēja pieredze, ne pie datora pavadīto stundu skaits neuzrādīja statistiski nozīmīgu korelāciju ar vārīgumu pret pikšķerēšanu.
Vēl ļaunāk — pētījuma dalībnieki mēģināja netikt apmuļķoti. “Savā pētījumā mēs laikus rosinājām dalībniekus meklēt viltojumus,” skaidro izmeklētājs, “tāpēc šie dalībnieki, visticamāk, spēja atklāt krāpnieciskas mājas lapas labāk, nekā ‘īstās pasaules’ (nebrīdināti) lietotāji.”

Kas tikai kārtējo reizi apliecina to, ko esmu uzskatījis jau kopš pirmo reizi saskāros ar SSL — Internet pieslēgumu kriptēšanas un autentifikācijas sertifikātu apvienošana neatdalāmā veselumā ir vienkārši kārtējais veids, kā kāst naudu no cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviena no firmām, kuru izdotos sertifikātus pārlūkprogrammas atpazīst (t.i., nerāda sarkanus trauksmes paziņojumus par nezināmas izcelsmes sertifikātu), tos neizsniedz par velti. Un nevienu neinteresē, ka mana sistēma varbūt ir paredzēta tikai privātai lietošanai, vai arī ir tik specifiskas funkcionalitātes, ka nevienam pasaulē nebūtu vajadzības to uzlauzt tik ļoti, lai ķēpātos ar pikšķerēšanu, līdz ar to man nekādi sertifikāti nav vajadzīgi. Bet, tai pat laikā es tik un tā negribu, lai jebkurš n-tajos pieslēguma posmos, caur kuriem iet jebkurš Internet savienojums, varētu mierīgi savākt tajā izmantotos lietotājvārdus un paroles. Gribi drošu pieslēgumu? Taisi pats savu sertifikātu, par kuru visi pārlūki mētās draudošus paziņojumus (tādējādi pieradinot cilvēkus vēl vairāk ignorēt šos paziņojumus), vai arī piķo kaut kādām ārzemju firmām par to, ka viņi tev šo sertifikātu izsniedz.

Beidzot atradu kādu +/- ievērojamāku cilēku par mani, kas arī to pašu ir pamanījis.

Robert A. Heinlein, «Citizen of the Galaxy», page 113:

A wise man could not be insulted, since truth could not insult and untruth was not worthy of notice.

Tulkojums:

Roberts A. Hainlains, «Galaktikas pilsonis», 113. lpp:

Gudrs cilvēks nav aizvainojams, jo patiesība nevar aizvainot un nepatiesību nav jāņem vērā.

Tāds tad arī mans novēlējums jums visiem šai dienai un arī visai pārējai dzīvei — neņemiet pie sirds melus un neapvanojaties par patiesību! :)

Izrādījās, ka šis nav Marksa rakstīts!

Par rezultātu var piekrist un var nepiekrist, bet fakts paliek fakts — nekas no tā, kas pēdējos gados ir noticis, nebija nekāds jaunums jau vairāk nekā 140 gadus atpakaļ.

«Владельцы капитала будут стимулировать рабочий класс покупать все больше и больше дорогих товаров, зданий и техники.

Толкая их тем самым на то, чтобы они брали все более дорогие кредиты, до тех пор, пока кредиты не станут невыплачиваемыми.

Невыплачиваемые кредиты ведут к банкротству банков, которые будут национализированы государством, что в итоге и приведет к возникновению
коммунизма».

© Карл Маркс, 1867 г.

Tulkojums:

Kapitāla īpašnieki stimulēs strādnieku šķiru pirkt arvien vairāk un dārgākas preces, ēkas un tehniku.

Ar to spiežot ņemt arvien lielākus un dārgākus kredītus, līdz brīdim, kamēr kredīti kļūs neatmaksājami.

Neatmaksāti kredīti novedīs pie banku bankrota, kā rezultātā tās būs jāpārņem valdībām, kas galu galā novedīs pie komunisma.

© Karls Markss, 1867.

Bezmaksas iespēja iepazīt vēl nezināmās Rīgas puses, agrāk dzīvojušos cilvēkus un senus notikumus. Pats vēl neesmu izlēmis, vai piedalīšos, bet ļoti iespējams.

Vēstule no Aijas Lubejas-Subes, LPGA valdes locekles.

“Kopš 1980. gada 21. februāra visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Tūristu Gidu diena. Šogad mums laimējies, jo šis datums sakrīt ar sestdienu, tātad brīvdienu.

Gidu dienas būtība:

1. popularizēt Tūristu gidu profesiju,
2. iepazīstināt iedzīvotājus un viesus ar kultūrvēsturiskiem objektiem un notikumiem,
3. ieinteresēt iedzīvotājus ar neparastiem maršrutiem.

Mūsu prakse ir pierādījusi, ka iedzīvotāju interese par šādām bezmaksas ekskursijām ir liela, tāpēc, turpinot tradīciju, arī šogad dosim iespēju interesentiem pastaigāt ne tikai pa Vecrīgu, pa Bulvāru loku un Jūgendstilu, bet piedāvāsim arī neparastākus maršrutus, kā „Rīgas tirdzniecības ceļi”, „Rīgas slavenākie vīrieši”, „Rīgas Dievnami”. Sakarā ar Konstantīna Pēkšēna 150. dzimšanas dienu piedāvājam ekskursiju “Iemīlēties Pēkšēnā”.

Latvijas Profesionālo gidu asociācija (LPGA) sadarbībā ar Izglītības centru „ B&M” šogad jau 9. gadu organizē šajā dienā bezmaksas ekskursijas latviešu, krievu, angļu un vācu valodās.

Satikšanās visiem interesentiem, kā katru gadu, ir sestdien, 21. februārī plkst. 11:00 un 13:00 pie Pulvertorņa.

Tā kā tas nav peļņas, bet izglītojošs pasākums, lūdzam palīdzēt mums, un dot iedzīvotajiem informāciju par šādu iespēju.”

LPGA kontaktpersona par Tūristu gidu dienu Judīte Martinsone, tel. 29433440.

No e-pasta

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Pārdota!

Nupat jau sācis mazliet norimt, bet nu 7 lietu bums ir panesies ne pa jokam. Man gan neviens “stafetes kociņu”, teiksim tā, neiebāza. Saskaņā ar niitro teezi tas nozīmē, ka mani neviens nemīl un es esmu lūzeris. :) Es īsti nezinu, ko par to visu domāt, jo diez vai spētu uzrakstīt 7 lietas tā — blaukts, uz sitiena. Bet nekas jau man neliedz laiku pa laikam iepļukāt, ja kas labs ienāk prātā. Tad nu šis tāds pilotierakstiņš.

Bērnībā man bija konflikti ar vecākiem, jo es bieži gribēju palikt (un dažreiz arī paliku) augšā visu nakti, kārtojot istabu. Dienas laikā, kad apkārt staigāja/jebkurā brīdī varēja atnākt mājās kāds no ģimenes, man kārtošana šķita bezjēdzīga, garlaicīga un “citreiz, vēlāk, kaut kad”. Bet, jo tumšāks palika un tuvāk nāca laiks, kad neviens vairs no savas istabas ārā nelien, jo dabiskāk pati par sevi vienas lietas nolikšana vietā kļuva par divu citu lietu sakārtošanu (lai izbrīvētu vietu), kas tālāk varēja pāraugt pilnā “pavasara tīrīšanā” līdz 5 no rīta. Nevaru pateikt, kad tas sākās, un beidzies vēl nav tagad, lai gan gadās krietni retāk (jo pārāk daudz jābūt darbā un pa brīvdienām līdz vēlai naktij sanāk sēdēt, darot pa nedēļu iekrāto).

Smieklīgākais pēdējā laika dzīvnieku ekspluatācijas projekts.

Es esmu pasaules iznesīgākais Donžuāns. Mans pirmais kontakts ar Felīšu Dei (Felicia Day), par kuru fanoju jau kopš pirmās The Guild sērijas, savā dziļākajā būtībā ir ar apmēram šādu saturu:

Es esmu stulbs, dod man 27 Ls!

Kad tas viss beigsies, izstāstīšu sīkāk. Šobrīd man ir depresīja.

Čats

Sandra: Heh, nebiju iedomājusies, ka kapeika vai dice patiesībā ir determinēti, vnk ļoti jūtīgi pret sākuma apstākļiem.
me: Duh. There is no random. :)
me:There’s only stuff sufficiently unpredictable. :)
Sandra: Kāpēc tad Tu neraksti rakstus par to, ja tas ir duh?
me: A kas tur daudz ko rakstīt?
me: Visu nosaka likumsakarības un apstākļi.
me: Par duh lietām grūti gari rakstīt.

Tas man lika mazliet aizdomāties. Vai tiešām ir vēl cilvēki, nu, zinātniski domājoši cilvēki, kas uzskata, ka pasaulē pastāv patiesas nejaušības? Kaut kas, kas savā būtībā ir neparedzams, pat zinot pilnīgi visus ietekmējošos apstākļus, no atomiem līdz visuma radiācijai? Mana pieredze un un loģika aicina domāt, ka nav un nevar būt. Nekas nenotiek tāpat vien, bez iemesla. Tas, savukārt, nozīmē, ka ikviens notikums teorētiski ir iepriekš paredzams un novēršams. To, uz kuras puses nokritīs gaisā pamesta monēta nosaka, kā minimums a) kādā stāvoklī tā bija pirms mešanas, b) mešanas veids, c) mešanai nepieciešamā spēka pielietošanas punkts uz monētas virsmas, d) pielietotā spēka daudzums. Plus vēl noteikti 100 un viens mazāks, bet tomēr ietekmējošs faktors, kuru kombinācija var izrādīties tikpat ietekmīga, kā kāds no nosauktajiem.

Tas pats ir ar datoru — dators arī nav spējīgs izvēlēties skaitli “uz dullo”. Dators, būtībā, ir tikai mikroshēmu čupa, kas nevar neko vairāk kā bīdīt elektriskas svārstības (1 un 0) pa tajās ielodētiem vadiņiem. Kā gan var ielodēt vadiņu, kurš rada strāvas svārstības “randomā”? Vienu brīdi 1, tad 0, tad atkal 1, tad divas nulles un tā tālāk? Vienkāršā atbilde — nevar. Bet vajag. Tāpēc ir radīts veids, kā no datora iegūt šķietami random skaitli, ko tāpēc arī sauc par pseudo-random. Konkrētās algoritma detaļās neieslīgšu (jo tās nepārzinu :P), bet principā tiek izmantots laiks — dators skaita laiku līdz pat mili, mikro un nanosekundēm, tāpēc, kamēr vien starp iepriekšējo un nākošo algoritma izpildi ir kaut neliela pauze, uz nanosekundēm balstīts gadījuma skaitļa ģenerators izdos citu skaitli. Tas, kas to padara par gadījuma skaitli ir mūsu pašu neziņa — ja mēs spētu sekot līdzi nanosekundēm un datora ātrumā risināt algoritmu, mēs vienmēr iepriekš zinātu, kāds būs skaitlis, ko dators izvēlējies it kā “uz dullo”.

Un tieši tāpat ir arī fiziskajā pasaulē. Ja mēs zinātu visus notikuma apstākļus, to ietekmi uz notikumu un spētu veikt aprēķinus pietiekami ātri, mēs varētu 100% paredzēt nākotni jebkurā vietā un laikā, tai skaitā loteriju un azartspēļu iznākumus. Vienīgais, kas rada nejaušības ilūziju ir mūsu pašu prāta spēju trūkums.

Ja nu kādam no maniem apmeklētājiem ir Sony PSP un interese par tam paredzētu Fallout tematisku e-fasādi, manu pa brīvdienām uztapināto var atrast projektu sadaļā.

Nē, tas nav nekāds paranoisks ekstrasensu pareģojums, tas ir fakts!!! (<– trīs izsaukumzīmes jau vien to pierāda)
Tulkots no The Daily WTF: The Harbinger of the Epoch

2038. gada 19. janvāris būs diena, ko mēs atcerēsimies ilgi. Tajā dienā sekunžu skaits kopš Ēras sākuma pārsniegs skaitu, ko spēj saturēt 32 bitu garais skaitlis, ko lielākā daļa datoru izmanto, lai sekotu līdzi laikam. Rezultāts būs nāve un iznīcība, kādu pasaule nav pieredzējusi kopš šausmīgās 2000. gada katastrofas. Tieši tāpat, kā tas notika 2000. gadā, programmatūra absolūti nobruks, aparatūra eksplodēs, sadzīves iekārtas “nojūgsies” un uzbruks īpašniekiem un kodolraķetes palaidīsies visas vienlaicīgi un iznīcinās pasauli.

Mazs atgādinājms sev un citiem — angļu component tulkojas kā “komponents”, nevis “komponente”! Man ir stipras aizdomas, ka latviešu valodā tas vārds sieviešu dzimtē vispār neskaitās gramatiski pareizs (eksistējošs).

Parasti gan anekdotes te nepārpublicēju, pietiek jau ar dienas čupiņām (kas kaut kad atsāksies, kad man būs vairāk laika), bet nu šoreiz pavilka.

Jānītis tētim:
-Tēt, pastāsti kas ir politika?
-Nu skaties, piemēram, mūsu ģimene. Es pelnu naudu, tātad es esmu finansu ministrija. Mamma vada saimniecību, tātad viņa ir valdība. Vectētiņš seko lai mājās būtu kārtība, tātad viņš ir arodbiedrība. Mājkalpotāja dara visus mājas darbus, viņa ir uzņēmēji un darbaļaudis. Viss ko mēs darām ir priekš tevis, tātad tu esi tauta, bet tavs jaunākais brālītis mūsu nākotne.
Saprati?
-Nē.
-Nu tad ej gulēt.

Īstenībā ir smieklīgi jau šeit, bet ir vēl otra daļa.

Nakts vidū Jānītis pamostas no sava brāļa raudāšanas, viņš skrien modināt māti, bet tā neceļas. Tad viņš dodas meklēt Tēvu un atrod to virtuvē kur tas kniebj mājsaimnieci, pie kam vectētiņš to visu novēro pa durvju šķirbu. Pēc tā visa Jānītis atgriežas savā guļamistabā. No rīta viņš satiek Tēvu un saka.
- Tēt, tēt es sapratu kas ir politika.
- Nu?
- Tas ir tad kad finansu ministrija drāž uzņēmējus, valdība tajā laikā guļ un arodbiedrība uz to visu noskatās caur pirkstiem. Tajā pašā laikā uz tautu visiem uzspļaut, bet nākotne ir sūdos.

Šo Vikipēdijas lapu par vienu no mūzikas grupas Scorpions albumiem Apvienotajā Karalistē (Anglijā) ir aizliegts apmeklēt, lielākie IPS (Internet pakalpojumu sniedzēji) jau pieeju nogriezuši. Bērnu pornogrāfija. Atceroties skandālu ar “Pinokio” operas plakātu, un tā sakarā ļoti plaši interpretēto krimināllikuma 166. pantu, domāju, ka drošāk arī no Latvijas šo saiti nevērt. Vispār neklausīties Scorpions droši vien vēl drošāk. Lats mūžam stabils!

Drosmīgajiem / ektrēmistiem: http://en.wikipedia.org/wiki/Virgin_killer

Atrasts iekš The Escapist.

Nesen līdz manām ausīm nonāca visai satraucošas baumas. It kā esot atrasti cilvēki, kas mani uzskata par normālu. Esmu pārliecināts, ka tas ir kāds pārpratums, bet dubults neplīst, tā teikt, tāpēc padalīšos ar dažiem mūzikas jaukumiņiem, ko pēdējā laikā patērēju.

Dziesma 1

Piedziedājumā satur šādu tekstu (teksti tulkoti, lai vairāk izceltu jēgu, nevis formu):

Apbrīnojamais jaunais cilvēk, arhitekt, vīzionār!
Apbrīnojamais jaunais cilvēk, ēd mani, ēd mani, ēd mani!
Apbrīnojamais jaunais cilvēk, parādi man savu piemīlīgo DNS!
Kristalizētas drupas — parādi man, parādi man!

Dziesma saucas “Carbon”, to izpilda Simon Bookish, un to var noklausīties iekš Deezer.

Ja es būtu normāls, es pēc kaut kā tāda vēl turpinātu? A? A? Bet nekā, es neapstājos.

Dziesma A

Otra dziesma, kas man tīri labi iepatikās, saucas “Chinese Children”, un aptuveni 40% no tās sastāda vārdi Mani bērni būtu ķīnieši (dažādās minimālās variācijās). Otri 40% ir dažādu ģeogrāfisku un administratīvu reģionu kā iespējamo dzīves vietu deklamēšana (Ja es dzīvotu Ķīnā, Krievijā, Prūsijā, Indijā, utt.). Atlikušie 10% ir teksti ir kaut kas pavisam grandiozs: No maniem īkšķiem laukā skrien mans mazais, melnais mazulis — un tas ir mans fakts.
Šo dziesmu izpilda Devendra Banhart un arī to var noklausīties Dīzerī.

Dziesma I

Depeche Mode atgādinošie “The Magnetic Fields” izpilda jauku dziesmiņu ar nosaukumu un centrālo tēmu “I Thought You Were My Boyfriend”. Ceru, ka nav jātulko. :)
Joprojām iekš Deezer.

Dziesma Alpha

Izteiksmīgs “dziesma par neko un visu” piemērs. Atgādināja muzikālos freestyle, ar ko mani mēdza izklaidēt draugs ģitārists. The Moldy Peaches dzied “Jorge Regula”. Dziesmas vārdu piemērs:

Mani sauc Horhe Regula
Es eju pa ielu
Es tevi mīlu
Aizejam uz pludmali
[...]
Es pamostos no rīta
Uzvelku savu dzelteno kreklu
Kaut ko iekožu
Dodos uz darbu

Bonuss

Tiem, kam šķiet, ka viņi prot atrast lietas Internetā — atrodiet šīs dziesmas izpildītāju un autoru. Es to izdarīju, turklāt ar neko vairāk kā “Hello David Carlsberg” atmiņā. Tas tā, lai pakaitinātu koko, kam liekas, ka meklēšana pusstundas garumā ir Google “skopuma” rādītājs. ;)

Papildināts: Piemirsu atzīmēt, ka Kaspara Dimitera blogieraksts par new folk bija tas, kas mani uzvedināja sākotnēji uz “Chinese Children”, tad uz Deezer un rezultātā uz pārējiem pēdējā laika atklājumiem. Kaut arī nepiekrītu viņam lielākajā daļā viedokļu, viņa valodas prasme man šķiet kaut kas apbrīnojams, un arī muzikālā gaume mums ir vismaz daļēji paralēla.

P.S. Pandas, kā reiz kaut kur dzirdēju sakām vai redzēju rakstām, nevienam citam lācim nepatīk, jo ir “the clowns of the bear kingdom”.

Es cenšos sekot šiem, nevis 2000+ gadus vecai dogmai.

1. Dari, ko darīdams, nedari pāri.
2. Rīkojies tā, kā tu gribētu, lai rīkojas visi.
3. Domā pats, neļauj citiem domāt savā vietā.
4. Nepiever acis uz pāri darījumiem, bet esi gatavs piedot patiesi nožēlotu ļaunumu.
5. Apšaubi un regulāri pārbaudi visas idejas, sākot ar savējām.
6. Uzmanīgi uzklausi un diskutē ar tiem, kas tev nepiekrīt vai apšauba tavu sacīto.
7. Nekad nepārstāj apgūt jaunas lietas.
8. Dzīve ir viena, laiku nevar nopelnīt. Izmanto to, cik labi proti.

Īsākus neredzēt. Pirmais ir emocionāls stāsts 6 vārdu garumā, otrais — eseja 12 vārdu garumā, kas sevī ietver 4 tēmas (reliģija, valdība, sekss un mistērija). Nevienam nav zināms autors, lai gan pirmo bieži piedēvē Hemingvejam.

Pirmais:

For sale, baby shoes, never worn.

Otrais:

“Oh, my God”, said the queen, “I’m pregnant! I wonder by who…”

Sērkociņi ir viens no ļoti nedaudzajiem cilvēku izgudrojumiem, kas ir tiešām izdevušies.

Tie ir vienkārši pagatavojami, jebkurš tos māk lietot, praktiski jebkurš tos var atļauties, tie dara tieši to, kam tie paredzēti, ir viegli pārnēsājami un nerada papildus problēmas īpašniekam. Tie neprasa papildus resursus — laiku, naudu, vietu — uzturēšanai un, izmantoti atbilstošos apstākļos (sausumā, mazvējā), tikko izpakoti, strādā 100% gadījumu (brāķu praktiski nav).

Kad tev kaut kas jāuzraksta, jāuzprogrammē vai kā citādi jāizveido, paturi prātā sērkociņus! Tas ir ideāls, uz kuru ir vērts tiekties. :)

Esmu cilvēks, kas ļoti principiāli ir pret pārmaksāšanu. Ja viens veikals preci pārdod par 100 Ls un otrs tieši to pašu par 75 Ls (un es zinu, ka pašizmaksa ir, teiksim, 65 Ls), tad man ir grūti iedomāties, kādas paradīzes līmenī ir jābūt apkalpošanai un attieksmei, lai es būtu ar mieru tā piemaksāt.

Taču šis princips, ko uzskatu par diezgan saprātīgu (nauda tak ietaupās :)), rada problēmu specifiskā jomā — legālas mūzikas un video iegāde. Problēma rodas tāpēc, ka man 100 gadus nav vajadzīgs ne tas vāciņš, ne spīdīgais ripulis, ne papīra ieliknītis. Es gribu (un uzskatu par pilnīgi normālu vēlmi), lai manas filmas/seriāli/mūzika aizņem nano-, piko-, femto- vai joktometrus vietas uz 3.5 collu metāla kastītes, kas atrodas lielākā kastē istabas stūrī (jā, es runāju par datora cieto disku). Nevis metru pēc metra plauktu rindās.

Un šķietami tik viegli atbildamais jautājums — kur legāli tikt pie mūzikas bezzaudējumu kodējumā (kāpēc man jātiek apdalītam kvalitātē tikai tādēļ, ka negribu piesārņot dabu ar plastmasas atkritumiem?) pēkšņi vairs nav atbildams.

Nopirkt veikalā, nokopēt un tad izmest ir visprastākā izšķērdība, jo, ja man jau no sākuma ir skaidrs, ka nevajag man to plastmasu, tad es netaisos maksāt par vāciņu, disku, piegādi, nodokļiem, transportēšanu, uzglabāšanu (veikalā vai noliktavā), utt. Es gribu tikai mūziku, turklāt elektroniski, tāpēc man liekas loģiski, ka manai naudai būtu jānonāk tikai pie tiem, kas ir atbildīgi par mūzikas radīšanu un sākotnējo popularizēšanu/izplatīšanu — pašiem mūziķiem, producentiem, studijām, Internet veikala starpniekiem utt.

Šādu tādu populārāku latviešu mūziku var dabūt iepriekš minētajā Platforma Music. Bet tur var dabūt tikai MP3, kas priekš tur manītajām cenām ir adekvāti, bet ja nu es gribu, piemēram, nesen dzīvē apskatītās Katie Melua albumus kādā no populārākajiem bezzaudējumu formātiem? Kā nespecs šajās lietās, rakstu Googlē: (buy OR purchase) katie melua (flac OR cda).

Rezultāti nav iedvesmojoši. Kā vienkāršs lietotājs, kuram “ir Internetā = ir Google” es no rezultātiem redzu, ka legāli tikt pie šiem albumiem formātā, kas ļautu mūziku pielāgot savām vajadzībām (pamainīt skaļumu, bass/treble, etc.), nezaudējot kaut ko ar katru reizi, ir iespējams tikai, pārkāpjot autortiesību likumu.

Kārtējais rādītājs, ka pašreizējie likumi un/vai biznesa modelis ir novecojuši un izplatītāji vēl joprojām dzīvo laikos, kad CD atskaņojošas iekārtas bija vienīgais nopietnais mūzikas avots, un ar likumu palīdzību mēģina turpat noturēt arī patērētājus.

Viena zoba lokālās anestēzijas efektivitāti zobārsta darbības laikā labi ļauj novērtēt attāli sāpju uzliesmojumi plecā.

Paldies arī visādi citādi jaukajai zobārstei Z. Baltiņai (Zobārstniecība “Možums”) par pilno (papildus?) devu, jo, kā rādās, man ir paaugstināta pretestība pret anestēziju un pretsāpju līdzekļiem, bet pazemināta — pret sāpēm. :(

Kāda zobam saistība ar plecu? Zobu, tāpat kā muguras un daudzas citas sāpes, bieži “staro” — jo spēcīgākas sāpes vienā punktā, jo lielākā attālumā tās var sajust. Piemēram, viena zoba sāpes var mainfestēties kā vairāku zobu, vai pat “tikt” līdz ausij, muguras lejasdaļas sāpes var “izplesties” uz ribām, u.tml. Un tas nenozīmē, ka obligāti izplatās arī sāpju cēlonis.

Bez komentāriem. :)

Informācijai: Final Fantasy VIII, Final Fantasy X.

• Ļauj aizdomāties.
• You Internet People Are Sick (a.k.a. Hot Lesbian Sex).
• Retarded Policeman: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 7.5, 8, 9, 10, 11, 12, 13, 14, 15, 16, 17, 18.
• Iespēja, ka atrasto risinājumu sieva atzīs par labu esam.
• Mīlas loks (reāla pastkarte).
• Pēdējā rindiņa ir “hurt me” (reāla pastkarte).
• Security

• Pagarš, bet smieklīgs stāts par pilnīgu pazemojumu.
• Latviešu obligātās literatūras videokopsavilkumi (smieklīgi): “Dullais dauka”, “Mērnieku laiki”.
• Reti, bet var gadīties: dzimumlocekļa lūzums.
• Vārdu daudzums Bītlu dziesmā “Hey Jude”.
• Dažreiz noder izlasīt instrukciju
• “The front fell off”.
• Elektriskā mūzika.
• Large Hadron Rap. Es to sauktu par “proof of concept”, ka par zinātni var repot. Lai gan Nerdkor hip hops arī laikam skaitās. ;) Anyway, atrasts pie koko.

Fona dejotājiem ir liela nozīme tomēr. :D Vispār atgādina Gintu jaunībā. :D
Nu re, par mani arī grafiks nu jau ir sastādīts. :D
Darītājiem nav jārunā.
Dell firmai patīk iesaiņot lietas: 1, 2.
Pasaulē lielākais peldbaseins.
Es arī gribu tā lēkt.

Nopirku. Ir cilvēki, kas sūdzas, ka 256Kb MP3 nav maksāšanas vērts, bet man liekas, ka tās ir buļļkakas. Ja vari atļauties mūzikas iekārtu, kas ļauj skaidri saklausīt atšķirību starp MP3 un CD/FLAC, tad žēlot dažus latus par augstākas kvalitātes albumu jau sāk izklausīties pēc ņirgāšanās. Manuprāt, svarīgāk ir vispār atbalstīt legālu mūzikas iegādi Internetā par, manuprāt, ļoti pieņemamām cenām, nekā mēģināt no pirmā eksperimentālā projekta izspiest maksimālu labumu par minimālu cenu.