Protams, ka jaunāks ne vienmēr ir labāks, jo īpaši datoru u.c. eletroiekārtu jomā. Jauns nozīmē — tāds, kas iepriekš nav bijis, un tas nozīmē — 0 pieredzes. Tas nozīmē augstu cenu (gan tāpēc, ka par jaunu “pienākas” prasīt augstu cenu, gan tāpēc, ka vienkārši vēl nav optimizēta ražošana) un augstu problēmu iespējamību. Vislabākais, ko darīt, ja vēlies iegādāties elektroiekārtu, kas iznāca tikai vakar vai iznāks tikai rīt — pagaidi pāris mēnešus un paskaties, kas notiek. 90%, ka vai nu cena kritīsies, vai arī iekārtai tiks atrasti un izlaboti kādi trūkumi vai nepilnības. Visbiežāk — abi divi.

Šodien lasīju, ka dators, kas ražots 2008. gadā, uzskatāms par morāli novecojošu, ja tas ir paredzēts kam vairāk kā ofisa līmeņa darbiem. Papētīju sava aparāta pēdēju “inkarnāciju” — videokarte no 2008 gada, pārējās detaļas no 2007. Komplektēts 2008. vidū par ~350 Ls, neskaitot korpusu (monitors no iepriekšējā datora), t.i. — cenā ietilpst pamatplate, atmiņa, procesors, barošanas bloks, cietais disks, videokarte. Viss jauns, no veikala. Joprojām spēlēju visas videospēles ar grafikas uzstādījumiem “high” un “ultra” robežās, bez problēmām darbinu arī PlayStation 2 un citus emulatorus.

Protams, ka pasaule ir pilna ar jaudīgākiem datoriem, kas strādā vēl ātrāk un spēles darbina vēl glītāk un droši vien arī kafiju gatavo, bet ko tas pierāda? Lai ko tu nopirktu, ja ne jau pirkšanas brīdī, tad mēneša laikā pēc nopirkšanas būs nopērkams labāks, jaudīgāks, glītāks aparāts, nekā tev ir. Ja mēs skatītos pēc tā, “morālā novecošana” kā termins vispār pazaudētu jebkādu jēgu, jo tādas būtu 90% veikala plauktos atrodamu lietu.

Manuprāt, vienīgie gadījumi, kad var runāt par kaut kādu “morālo novecošanu” ir tie, kad jaunākas preces versijas ievērojami atvieglo dzīvi. Piemēram, ja uz galda ir maz vietas, CRT monitors kļūst morāli novecojis, kad parādās plānie LCD. Klēpja datoriem bieži svarīgs faktors ir izmērs un svars — par morālo novecošanu varētu sākt runāt, ja apkārt visi svilpodami žonglē savējus kompjus, bet tu zem savas nastas staigā salīcis un nosvīdis. Bet citādi — WTF?

Shēma

Zilā ir harmonijas, līdzsvara līnija. Lielākajai daļai cilvēku laime nav atrodama ievērojami zem tās, savukārt virs līnijas sākas dzīves bojāšana citiem, tāpēc vēlams pie tās pēc iespējas pieturēties. Īsto punktu (“savu vietu”) jāatrod pēc formulas (atceramies, ka ar nulli dalīt nevar):

Par pašām šautuvēm nekā daudz nav, ko teikt — viss kā varētu gaidīt. Iegāju, pateicu, ko gribu, samaksāju, izšāvu. Varbūt vienīgi kādam noder informācija, ko neatrast mājaslapās: cenas ir Ls 0,80 par šāvienu ar pistoli (ar revolveri — 1,00), un no 1,50 līdz 2,00 ar kādu no bisēm/šautenēm; līdzi jābūt pasei vai autovadītāja apliecībai.

Spēcīgākie iespaidi palikuši no pirmā apmeklējuma, otrajā jau sāku pierast un uztvert to visu mierīgāk, tāpēc pirmos arī izklāstīšu:

Vai nu dēļ ieroča, vai aiz satraukuma es nepratu atrast spiediena punktu, pie kura ierocis reāli izšauj (līdzīgi, kā fotoaparāta pogām, ieroča gailim ir neliela “brīvgaita”). Līdz ar to katrs šāviens bija “lēnām spied, līdz kamēr blīkšķ”, t.i. — drusku negaidīts.

Otra lieta, kas palīdzēja radīt un uzturēt pārsteiguma sajūtu, bija tas, ka skaņa un lode līdz saviem mērķiem (ausīm un lapai uz sienas, attiecīgi) tika ātrāk, nekā smadzenes apstrādāja signālus no rokām. Rezultātā brīdī, kad sajutu ieroča kustību, lode jau bija kaut kur ieurbusies un troksnis beidzies. Manas smadzenes ir pieradušas, ka darbības, kas rada trokšņus, parasti notiek pirms tiem. :D

Un vēl trešais aspekts — atsitiens. Stobra kustību augšup pēc katra šāviena neizdevās sajust, droši vien notika pārāk ātri un spēcīgi. Rezultātā katrs šāviens bija drusku drebelīga gaiļa spiešana, kam seko blīkšķis, viegla ieroča nodrebēšana, pēc kuras es attopos tēmējot uz griestiem.

Par to, kā man gāja — mana sākotnēji izvēlētā pistole ķērās pirms un pēc katra šāviena, tāpēc pēc pirmajiem trīm šāvieniem instruktors/uzraugs aizgāja to nomainīt pret citu. Pa to laiku kopā ar viņa kolēģi apskatījām rezultātus, kas bija visai paredzami — no trim lodēm tikai divu caurumi bija atrodami lapas kreisajā malā, mērķis gandrīz neskarts — un man tika apstāstīts, kā mērķēt pareizi. Tas palīdzēja — no nākamajām trim lodēm divas no mērķa centra šķīra vien daži centimetri. Trešā gan laikam nonāca Narnijā kopā ar to no vienu pirmās zalves. :P

Kopsavilkums — interesanti, izklaidējoši un kopumā forši, bet arī padārgi. Laiku pa laikam var sevi palutināt (šeit kāds muļķīgs jociņš par to, kā šautuves ir vīriešu skaistumkopšanas saloni), bet par manu ikdienu tas noteikti nekļūs.

Suvenīri, savukārt, palikuši tikai no otrā apmeklējuma, kurā gan rezultāti bija visai līdzīgi, kā pirmajā reizē (apvilktie caurumi ir paši pirmie divi šāvieni, pēc kuriem tika apskatīts rezultāts un mērķēšana pielabota attiecīgi). Attālums — 15 metri.

Ja paskatamies pēc būtības, tad visus spriedumus un lēmumus var iedalīt divos domāšanas veidos. Es šos veidus saucu par racionālo un reliģisko. Domāšanas veidi ir diametrāli pretēji, ilustrēšu ar sirdij tuvu piemēru. Iedomājies situāciju:

Tu esi neliela datorspēļu uzņēmuma vadītājs. Ar savu un bankas naudu savācis vajadzīgos māksliniekus, programmētājus, mūziķus, skaņu operatorus, aktierus un visus pārējo, tu esi novedis spēli no idejas līdz pārdodamam produktam. Bet nu tev ir problēma — pirātisms. Kā panākt, lai cilvēki spēli pērk, nevis vienkārši uzliek uz datora un tad izdāļā draugiem vai ieliek Internetā? Tu ieliec spēlē nosacījumu, ka diskam vienmēr jābūt datorā. Bet disku var nokopēt, tāpēc tu ieliec arī pretkopēšanas aizsardzību. Taču līdz šim visas pretkopēšanas aizsardzības ir tikušas uzlauztas, tāpēc drošības labad tu pievieno vēl trešo slāni — lai spēli varētu spēlēt, ir jāreģistrējas un pēc tam katru reizi jāielogojas tavā tiešsaistes sistēmā ar katrai spēles kopijai unikālu kodu. Ar to, šķiet, vajadzētu būt gana. Viss tiek nofinalizēts, spēle aiziet tautās.

Pēc mēneša tiek apkopoti rezultāti — visas spēles aizsardzības tika apietas un spēle brīvi kopējamā veidā nonāca Internetā nedēļas laikā pēc parādīšanās veikalos. Apturēto pirātu skaits, tātad, ir praktiski 0, toties tava klientu atbalsta komanda katru dienu strādā ar neskaitāmiem cilvēkiem, kam ir problēmas ar reģistrēšanos, Internet pieslēgumu, bojātu disku vai vienkārši sūdzības par to, cik tas viss ir neērti (atšķirībā no Internetā novilktas spēles, kuru atliek tikai uzinstalēt un palaist). Turklāt tagad tev arī būs nenoteiktu laiku jāuztur serveri, kas ir atbildīgi par lietotāju autorizāciju. Par spīti tam visam, peļņa tomēr ir bijusi pietiekama, lai būtu motivācija cept augšā jaunu spēli. Bet ko darīt ar pirātismu…?

Racionālā pieeja būtu izdarīt secinājumus par pretkopēšanas aizsardzības nelietderīgumu un meklēt citus risinājumus, kas mazāk apgrūtinātu pircējus un vairāk traucētu pirātiem, nevis otrādi. Un risinājumi ir, ja tos meklē. Var atcelt aizsardzību vispār, samazināt to līdz minimumam vai ieviest tikai uz laiku (lielākā daļa spēļu vairāk nekā pusi peļņas ienes pirmā mēneša laikā), tā vietā veidot ciešāku kontaktu starp patērētājiem un izstrādātājiem, var legālajai spēlei dot līdzi bonusus, var samazināt cenas (jo īpaši pēc ienesīgā perioda beigām), var iekļaut spēlēs sociālo aspektu, utt.

Reliģiskā domāšana, savukārt, nozīmē nezaudēt ticību pretkopēšanas aizsardzībai un turpināt, kā līdz šim (“aizsardzības kods mums jau ir gatavs, autorizācijas serveris arī”). Tā ignorē iegūtos rezultātus un faktus, kas neatbilst “pretkopēšanas aizsardzība samazinās vai novērsīs pirātismu” uzstādījumam un turpina pie tā pieturēties. Tā kā šai domāšanai nav argumentētu atspēkojumu faktiem, tās aizstāvībai gandrīz neizbēgami tiks izvēlēti kandidāti no loģisko kļūdu (logical fallacies) repertuāra. Populārākie: viltus pretstati jeb domāšana galējībās (“ja mēs neizmantosim maksimālo iespējamo aizsardzību, tad jebkurš bērns kopēs un dāļās mūsu spēli pa labi un pa kreisi”), personības diskreditēšana (“ierosināt atcelt pretkopēšanas aizsardzību var tikai pirāts, kas grib visu par velti”), ačgārnā loģika (“paskaties, cik daudzi nokopēja mūsu spēli, tātad aizsardzības bija par maz”) un, protams, neiztrūkstošā postulāta atkārtošana (“pretkopēšanas aizsardzība mazina pirātismu”) un “var būt tikai sliktāk” sacerējumi (“mūsu spēlei vienubrīd bija pat 200`000 pirātu, bez aizsardzības būtu bijuši 1`000`000!”).

Pēc būtības varētu teikt tā:

Racionālā domāšana vienmēr sāk ar situācijas un tās cēloņu izpēti (“kas un kāpēc nodarbojas ar pirātismu”), un jebkuras darbības plāno un vērtē, vadoties pēc paredzamajiem un/vai iegūtajiem rezultātiem (“cik lielā mērā mēs kaitējām pirātiem, un kāda pieredze bija pircējiem”); un dara to pēc iespējas neitrālāk un objektīvāk, lai nepieļautu personīgā viedokļa traucējumus faktu analīzē.

Reliģiskā domāšana pieiet tam no otra gala — sāk ar jau gatavu spriedumu (“pasaule ir pilna ar pirātiem, jo neviens taču nemaksās par kaut ko, ja to pašu var dabūt par velti”), un no rezultātiem atlasa tikai tos, kas atbilst plānotajiem, pārējos vai nu atmetot, vai pat piedēvējot problēmai. Ja atbilstošu rezultātu nav vispār, tad vienkārši atkārto plānotos, ar domu “šoreiz nesanāca, bet vispār daram pareizi”. Tāpat reliģiskā domāšana nav atdalāma no emocionāliem izlēcieniem, argumentu trūkuma gadījumā tie ir praktiski garantēti.

Iemesls, kāpēc es to saucu par reliģisko domāšanu, ir gaužām triviāls — tieši ticīgo filozofijās es to esmu novērojis visbiežāk un izteiktāk. No piemēriem gan atturēšos vienkārši tāpēc, ka raksts jau tā nav no īsajiem. Ja nu ļoti sagribās, prasiet komentāros. ;)

P.S. Tikai nevajag iedomāties, ka šie divi domāšanas veidi ir savstarpēji ekskluzīvi. Reti kurš ir iemācījies pilnībā pielietot tikai racionālo; cilvēku spējas spriest loģiski un pamatoti par vienu tēmu, bet iebraukt pilnīgā reliģijā, tiklīdz tā pieskaras, piemēram, “sirds stīgām” (bērni, tuvinieki, bērnības traumas, patriotisms, nacionālisms u.tml.) ir apbrīnas vērtas.

Līdzīgi ir ar maģisko 9. Nezinot dažas šī skaitļa īpašības, daudz un dažādas “skaitļu maģijas” var likties patiesi mistiskas. Maza piezīme — izmantošu terminu “skaitļa sakne” (nejaukt ar kvadrātsakni). Es nezinu, cik tas ir oficiāls, bet tas nozīmē saskaitīt skaitļa ciparus tik ilgi, kamēr sanāk viencipara skaitlis. Piemēram., 859 sakne ir 4 (8+5+9 >> 2+2 >> 4).

Tātad, aritmētiskas īpatnības attiecībā uz skaitli 9. Nav daudz, bet trikiem svarīgas:

• Jebkuru skaitli reizinot ar 9, rezultāta sakne būs 9.
• Jebkuru skaitli dalot ar 9, atlikums būs vienāds ar skaitļa sakni (izņemot, ja atlikums ir 0 — tad skaitļa sakne ir 9). 527 / 9 = 58, atlikums 5 (5+2+7 >> 1+4 >> 5).
• Skaitlim 9 pieskaitot jebkuru skaitli, šī skaitļa un saskaitīšanas rezultāta saknes būs vienādas.
• Ja no jebkura skaitļa atņem otru skaitli, kas veidots no pirmā skaitļa cipariem jebkādā secībā, rezultāts bez atlikuma dalīsies ar 9 un tā sakne būs 9 (vai -9, ja netiek noteikts, ka vienmēr jāatņem mazākais no lielākā). Pilnīgi jebkura skaitļa. Tu vari pilnīgā randomā rakstīt ciparus, kamēr nelabi paliek, bet, tiklīdz tu no tā skaitļa atņemsi tos pašus ciparus citā secībā un izvilksi sakni (joprojām nav runa par kvadrātsakni), dabūsi 9.
• Uzrakstot uz rokas pirkstiem ciparus no 1 līdz 10 un noliecot vienu, atlikušie paceltie pirksti (to skaits) rādīs noliektā pirksta skaitļa reizinājuma ar 9 rezultātu (pa kreisi no noliektā pirksta — desmiti, pa labi — vieni). Piemēram, 6. Noliecot labās rokas rādītāju (vai īkšķi, ja skatās uz virsmu, nevis plaukstu), kreisā roka rādīs 5 pirkstus, labā — 4 (54).

Protams, ka ir vēl daudz visādu detalizētāku variāciju, bet galvenais, kas jāatceras — visa matemātikas pasaule sastāv no tikai 10 cipariem, kas visu laiku atkārtojas, sekojot ļoti konkrētiem likumiem. Tāpēc nākamreiz, kad kāds ļauj tev brīvi izvēlēties 4 ciparu skaitli, atņemt no tā citu 4 ciparu skaitli ar tiem pašiem cipariem (neprasot tev nevienu no skaitļiem), pateikt viņam starpības ciparus jebkādā secībā, izlaižot jebkuru ciparu pēc izvēles, un tad nekļūdīgi pasaka, kuru tu izlaidi — atceries, ka šādi “nolasīt domas” nemaz nav tik sarežģīti… ;)

Viss sākās ar kādu ierastu Twitter:

James Randi sestdien būs Igaunijā un vecpilsētā stāstīs par «Sleep of Reason». vakarā pirksim a-busa biļetes, vai kāds grib pievienoties? :)

Jāatzīst, ka izlasīšanas brīdī jau biju paguvis mazliet piemirst, kas tas par Džeimsu Rendī, bet viens ātrs skatiens Vikipēdijā man to atgādināja. Džeimss Randi ir izbijis burvju mākslinieks, kurš kopš šīs karjeras beigām nodarbojas ar dažādu pārdabisku, paranormālu un mistisku spēju izmeklēšanu. Viņš ir nodibinājis James Randi Educational Foundation, kas piedāvā vienu miljonu ASV dolāru (nu jau esot 1,4 miljoni) jebkuram, kurš neatkarīgas ekspertīzes priekšā, iepriekš norunātā un abpusēji piekristā veidā pierādīs, ka viņam piemīt šādas spējas. Uz balvu ir pieteikušies vairāk nekā 1000 cilvēki, bet pagaidām nevienam nav izdevies to iegūt.

Piedzīvojumi sākās jau pirmdien, kad tika iepirktas biļetes. Lai 4,5 stundas garo ceļu padarītu patīkamāku (ko nemaz nav tik viegli izdarīt autobusā, kurā jau ir elektrība un Internets), biļetes tika nolemts iegādāt kopistiski, lai arī sēdvietas relatīvi sanāktu, kā saka, kliedziena attālumā no nabas. Diemžēl mūsu entuziasma pārpilnais, saskaņotais masveida trieciens (mēģinājām pirkt divi cilvēki reizē) Eurolines biļešu rezervācijas sistēmai bija par daudz tās kāmīšiem, kas procesa pusē piedzīvoja sirdstrieku un bija jānomaina. Mamma gan rāja ļoti, ka sēžu Internetā pēc gulētiešanas laika, bet es teicu, ka mācos. Vārdu sakot, biļešu iegāde, kas sākās 22:00, beidzās kaut kur ap pusnakti. Nē, es nezinu, kāpēc lai tev tas interesētu — es tev pēc psihologa izskatos?

Fast forward līdz sestdienai. Ar Sandru autoostā ieradāmies pusstundu pirms atiešanas, kas, protams, neizbēgami nozīmēja, ka autobusā aizelsušies iemetāmies pēdējā brīdī. Tad secinājām (mums pateica), ka esam pajokojuši, jo autobuss īstenībā brauc uz Lietuvu. Nācās izmantot vēl vienu “pēdējais brīdis” papildiespēju, lai vēl lielākā aizelsienā, stiprajā vējā grīļojoties kā sarūgušus ābolus sarijušies aļņi (un apmēram tikpat saprātīgi) mēs mestos pāri autoostas pieturu laukumam uz īsto busu. Par laimi, viss beidzās labi — es vinnēju (Sandra skrējienā palika otrā).

Cilvēcīgā kontakta iesākums izvērtās mazliet neveikls brīdī, kad Signe paziņoja, ka manas un Armanda intelektuāli stimulējošās, garīgi attīstošās un aizraujošām niansēm pārpilnās sarunas par jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem tā pati meiteņu klačošanās par kleitām vien esot. Pirmajā brīdī no šoka paliku vai mēms — pat garīgi atpalikušam bebram taču ir zināms, ka kleitām nav ne baterijas, ne strāvas ieejas, pat ne ieslēgšanas pogas, par mikroshēmām nemaz nerunājot! Par laimi, man bija vairāk kā četras stundas, kuru laikā sīki un detalizēti iztirzāt neskaitāmos argumentus, kā un kāpēc ikviens vīrietis ir gudrāks, spējīgāks, attapīgāks un visādi citādi labāks par jebkuru sievieti, un kā sievietēm būtu jāprot klusēt un labi izskatīties, kamēr viņām neko nejautā. Esmu pārliecināts, ka atstāju spīdoši pozitīvu iespaidu un ceļabiedri nevar vien sagaidīt, kad atkal varēs pavadīt laiku manā sabiedrībā.

Šādā aizraujošā izklaidē ceļš pagāja nemanot, un attapāmies jau Tallinas autoostā. Tā kā vajadzīgā vieta bija aptuveni 40 minūšu gājiena attālumā, es biju sapriecājies par pastaigu svaigā gaisā, bet tas nebija lemts — attapos jau tramvajā ar biļeti rokā un izvēli starp diviem pilnīgi dažādiem kompostrēšanas aparātiem (viens mehānisks caurumsitējs, otrs — elektronisks printeris). Tā kā neatceros argumentu(s), ar ko tiku pierunāts uz šādu neprāta soli, atliek vien loģiski pieņemt, ka tiku sists galvas apvidū ar pustukšu 45. kalibra patronu aptveri, līdz padevos. Vajadzīgo pakalnu un ielu vecpilsētā atradām varen veicīgi, un rezultātā arī uz pasākumu bijām vairāk kā pusstundu par ātru. To pavadījām, mīcoties vestibilā un ar interesantām pārdomām atgriežoties no tualetes apmeklējuma. Izņemot mani — es atgriezos ar banānu (don’t ask).

Par pašu lekciju man ir pagrūti kaut ko plaši stāstīt, jo praktiski visu, ko James Randi teica tur, var atrast YouTube. Varu vienīgi padalīties ar emocionālajiem iespaidiem (hā, piečakarēju! visi taču zina, ka īstiem vīriešiem emociju nav, jo emocijas ir gay).
Vispirms tiksim galā ar smago daļu. Viena lieta, ko es nebiju piefiksējis no video, ir tā, cik viņš ir maza auguma — vecums un cīņa ar vēzi ir darījuši savu. Un darījuši savu ne tikai fiziski — runas laikā Rendī vairākas reizes pazaudēja teikuma beigas un jauca terminus (vienu un to pašu zāļu kastīti vairākas reizes nosauca par homeopātiskajiem līdzekļiem, bet vismaz divas — par parastiem medikamentiem, kam vienkārši uzlikta homeopātijas uzlīme, lai varētu iekasēt vairāk naudas). Jautājumu un atbilžu daļā viņš lielu daļu jautājumu pārprata un sāka runāt par tēmām, kam ar atbildi bija ļoti vājš sakars (kas gan nepadarīja tās mazāk interesantas!), un stāstu/joku par Sofiju Lorēnu, ko izstāstīja jau ievadā, bez kādām atsaucēm uz iepriekšējo reizi vēlreiz atstāstīja arī beigās.
Bet nevajag pārprast, lekcija bija lieliska. Viņa enerģētiskums, asprātība, harizma un veselais saprāts (t.i., cilvēks saprot, ko runā, un runā par lietu, nevis mētājas ar demagoģiju un retoriku) nekur nav zuduši, un uz vecuma un pārciestās ķīmijterapijas fona spīd vēl jo spožāk. Viens no stāstiem, ko man neizdevās atrast YouTube bija par “čuru dāmu” — pie viņiem uz JREF atnāca kundzīte gados, kas bija pārliecināta, ka viņa var likt cilvēkam gribēt uz tualeti tikai ar savu skatienu/prātu. Eksperiments, protams, to nepierādīja (par spīti tam, ka eksperimenta subjekts brīvprātīgi izdzēra, ja nemaldos, litru silta ūdens — nu, lai nevarētu teikt, ka viņam vienkārši nebija, ko čurāt). Dāma teica, ka viņai vajag 15 minūtes, bet, kad pagāja stunda un nekas nenotika, viņai nācās atzīt, ka laikam jau tomēr būs pārāk labi atcerējusies tās reizes, kad viņai “izdevās” panākt efektu, ātri aizmirstot tās reizes, kad neizdevās. Visiem par lielu pārsteigumu, dāma atzina, ka laikam jau viņai tomēr šādu spēju nav (cilvēki, kam neizdodas pierādīt savas pārdabiskās spējas, praktiski nekad neatzīst, ka to nav, bet vienmēr atrod kādus ārējus faktorus, ko vainot, ka “šoreiz nesanāca”). Gan šī iemesla, gan pašu “spēju” dēļ Randi atzina, ka šis ir viens no, ja ne visinteresantākais pretendents uz piedāvāto miljonu, ar ko ir sanācis sadarboties.

Pēc pasākuma mēs diezgan negaidīti mēs iekļuvām arī after-party. Pēc īsas ekskursijas cauri vecpilsētai, kuras vidū mūsu gide mazliet sirreālā notikumu pavērsienā pacienāja mūs ar pašas gatavotu vīnu, nonācām restorānā, kur vietējo skeptiķu biedrības dalībnieku un arī paša Rendī kompānijā bija iespēja vest sarunas privātākā gaisotnē, un pie reizes izbaudīt arī pa kādam interesantam ēdienam. Šeit gan izdevās dzirdēt pāris stāstus, ko YouTube varētu neatrast, piemēram par to, cik neiecietīga dzīvē var būt Māte Terēza (papildus tam, ka viņas “palīdzība” slimniekiem izpaužas nevis mēģinājumos nodrošināt medicīnisko palīdzību, bet gan paziņojumos par “Dieva gribu” un lūgšanām, un protesta akcijās pret prezervatīviem). Vai, piemēram, par to, cik viegli kristiešu vervētājiem iet nabadzīgo rajonos, kur bērni visu dienu ir nepieskatīti, ļaujot fanātiem viņus biedēt ar ellē nonākušo asiņainas spīdzināšanas un uguns mocību attēliem, draudot, ka ar viņiem notiks tas pats, ja viņi nenāks uz baznīcu un neticēs tam, ko viņiem tur stāsta. Atvadīšanās diemžēl sanāca uz skumjas nots, jo tiešu mūsu projām došanās brīdī Rendī sazvanīja viņa tuvs draugs, kurš ir smagi slims. Halucināciju iespaidā pārbijies par savas dvēseles likteni pēc nāves, viņš zvanīja Rendī pārliecībā, ka Rendī ir Lucifers, un mēģinot no viņa noskaidrot, vai nonāks ellē vai nē.

Par laimi, arī skumjākie pasākuma aspekti īsti nebojāja kopējo pieredzi un iespaidus, drīzāk tie iederējās, jo veselā saprāta pieeja taču ir redzēt un atzīt dzīvi un visus tās aspektus tādus, kādi tie ir, nevis izlikties, ka viss ir ideāli arī tad, kad nebūt nav. Redzēt šo (zināmās aprindās) leģendu dzīvē bija iedvesmojoši, arī kontakts ar Igauņu skeptiķiem (gribētu atgādināt, ka “skeptiķis” nozīmē “cilvēks, kas lieto veselo saprātu”, nevis “cilvēks, kas visu noliedz”) izveidots, pateicoties tieši Signei un Armandam (jo man svešinieku klātbūtnē ir zināmas grūtības ar tādiem augstas sarežģītības konceptiem kā vārdi un teikumi), kuru vārdu, uzvārdu un e-pastu vākšana mazajā blociņā intensitātes dēļ brīžiem atgādināja histēriska vetārsta plosīšanos. Vai un kas no tā visa sanāks — rādīs laiks, bet arī es, savā lēnīgi pasīvajā veidā (no gliemežu vērošanas man reibst galva) sekoju līdzi un ceru, ka arī Latvijā tiks radīta tāda domājošu cilvēku apvienība, kas uz pārdabisku spēju vai parādību paziņojumiem spētu atbildēt nevis ar fanātisku piekrišanu, apātisku vienaldzību vai histērisku noliegšanu, bet gan ar rūpīgu izpēti un pamatotiem argumentiem. Un tad — kas to zina, varbūt ar laiku Latvijai tiktu pašai savs Džeimss Rendī. :)

johnsmith.smith933: hi
johnsmith.smith933 is online.
Sent at 3:58 PM on Friday
johnsmith.smith933: :’(
Sent at 4:04 PM on Friday
Martins: Hi.
johnsmith.smith933: how are you
were the you go
Martins: Lunch.
johnsmith.smith933: ok
were are you now
Martins: Do I know you?
johnsmith.smith933: yeap
are you a man
Martins: How exactly do I know you? I don’t really remember talking to you ever before…
johnsmith.smith933: are you a sale
the you sale
Sent at 4:39 PM on Friday
Martins: I don’t think so. Are you Nigerian?
johnsmith.smith933: no
but i have a son schooling there
is name is john
Martins: Must be good schools there then.
And John sounds like a really real name.
johnsmith.smith933: yeap
are you there
Martins: Yes.
Wherever I go, that’s exactly where I am.
Most of the time, at least.
johnsmith.smith933: what the say
i did not undersant you
Martins: That is very sad, I’m so sorry for you.
johnsmith.smith933: what
Martins: Maybe you should also go to Nigeria schools, I hear they have excelent education there!
I mean, John is already there, so it must be OK.
johnsmith.smith933: yeap
i ok
but he told me that i shull bye laptop for him
Martins: How interesting.
johnsmith.smith933: that why i am looking for who sale it
Martins: That’s nice. I hope you find somone.
We should all be able to find that special somone who can fulfill our dreams and wishes and make our live worth living!
Especially with laptops.
Also mobile phones. Phones are nice. I like phones. Do you like phones? I like phones because I can call all my friends and tell them what an awesome phone I have.
And then they can call me back and I see them calling on my phone and it makes me happy.
Like energy drinks.
And coffee.
I’ve had 4 coffees and 5 energy drinks today, and I’m feeling great!!
Wait…
Where was I…
Oh, the laptops. Yeah, I hope you find your special someone who will sell you laptop for your son in Nigeria. Long live the Nigerian economy and education!
RED BULL!!! COFEEE!!!
PHONES!!!
MY BOSS IS COMING I HAVE TO GO BACK TO WORKING VERY EFFICIENTLY AND GOOD SO I CAN GET PAID AND BUY MORE ENERGY DRINKS AND BE MORE HAPPY ARE YOU HAPPY I’M HAPPY BUT HAVE TO WORK NOW BYE!!!!!!!!
Sent at 4:57 PM on Friday
johnsmith.smith933: are you there
Martins: NO, I’M FLYING!!!
RED BULL GIVES YOU WINGS!
BOSS IS ANGRY
HAVE TO WORK
johnsmith.smith933: pk
are a saleer
OK

Tātad:

Tikai Fakti raksts “Tikai fakti: A. Leimaņa meli portālā “Cita Diena”"

Šis raksts būs salīdzinoši īss, jo uz lielāko daļu TF komentāru var atbildēt ar paša Leimaņa teikto pie mosties.org raksta:

publiskā vēstule un intervija (runājām vairāk kā 2 stundas, rezultātā tikai 2 lapas) bija pilni argumentācijas kļūdām un ad hominemiem, tāpēc to tik ļoti cilāt nevajadzētu (aizliegt, protams, nevaru).

Viedoklis: A. Leimanis, iespējams, emociju uzplūdā un steigā radīja pāris Tikai Fakti stila tekstus, kā dēļ ar tiem nelepojas un vēlas, lai tiem netiktu pievērsta papildus uzmanība, bet aicina koncentrēties uz plakātu ar daudz pārdomātāko un korektāko saturu. Eh, ja TF būtu tikpat paškritiski pret savu teikto…

Divi citāti gan “uzprasījās” uz komentāriem:

Esam saņēmuši ļoti lielu atbalstu pēc pirmās vēstules (kur un no kā? Ar ko tas var tikt pierādīts?)

Fakts: Atšķirībā no TF, A. Leimanis nav sev piedēvējis objektīva un neitrāla žurnālista lomu, tāpēc viņam nav morāla pienākuma lietot tikai pierādītus, faktuālus un viennozīmīgus izteicienus. “Ļoti liels atbalsts” ir 100% subjektīvs jēdziens, kas var nozīmēt no viena pavirša smaida līdz piekritēju armijai.
Viedoklis: Jautājums “kur un no kā” būtu pat īsti vietā, izņemot, ka raksta virsraksts un konteksts liek šim jautājumam vairāk izskatīties pēc apgalvojuma, ka nekāda atbalsta Armandam nav, jo viņš atsakās nosaukt konkrētus vārdus.

KNAB pērn sāka pārbaudi, lai pārliecinātos par viņu [Kūles, Bucenieces] darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – bija radušās šaubas par konkursa rezultātu objektivitāti fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu finansēšanai humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Pārbaude nav pabeigta, slēdziena vēl nav (no kurienes A. Leimanim u.c. tāda informācija, ja zināms, ka KNAB nepublisko pārbaudes rezultātus (ja tajos nav pārkāpumu), bet atbildi sniedz tikai lietas ierosinātājam? Varbūt šo apmelojošo uzbrukumu ir saorganizējuši aiz A. Leimaņa stāvoši cilvēki? Interesanti, bet šis fakts tiek aktīvi implicēts tieši komplektā ar A. Leimaņa meliem)

Fakts: Oficiāla avota nav, bet vismaz šis piemērs skaidri parāda, ka KNAB uzsākto pārbaužu rezultāti tiek gan publiskoti. Tātad ir pamats uzskatīt, ka izmeklēšana vēl turpinās un rezultātu pagaidām nav.

Tātad — TF raksts “Patiesība par A. Leimaņa attieksmi pret M. Auziņu”

jau šobrīd ir iestrādnes nopietnai jaunai studiju programmai (ne no mūsu puses btw) [Signe Cāne] (vai tas nerada pamatu uzskatīt, ka šī procesa režisori ir citi?)

Fakts: Nerada gan, jo nekur nav atrunāts, kas ir “mūsu puse”. Ikviens cilvēks var radīt “iestrādnes” kaut kam, tāpat, kā ikviens, iepazinies ar kāda cita darbu, var to izvērtēt un ņemt/neņemt vērā.
Viedoklis: Kārtējā faktu interpretācija ar mērķi nomelnot A. Leimaņa pārstāvētās puses VFF lietā dalībniekus.

apskati Šlesera pagājušā gada kampaņu — “darīt, ne filozofēt” (atklāj A. Leimņa un Gojko komandas vērtības)

Fakts: Neatklāj gan. Tā kā pilna sarakste nav publicēta, nav zināms, kam A. Leimanis to ir teicis un kādā sakarā, un ko ar to domājis. No konteksta izrauts citāts var iegūt citu nozīmi, jo īpaši, ja citētājs pats rada savu kontekstu. Vienkārš piemērs: Emu ļoti priecīgs, ka baļķis cietušajam trāpīja tik spēcīgi, ka viņš no trieciena spēka atkrita vairākus metrus atpakaļ un iekrita stikla lausku bedrē, un rezultātā nonāca slimnīcā. Pasniegts pats par sevi, teikums rada cietsirdīga cilvēka iespaidu, bet, zinot, ka oriģinālais konteksts bija “cilvēks knapi izglābjas no nāves zem baļķu lavīnas”, top skaidra tā sākontējā nozīme, kas ir gluži pretēja — t.i., labi, ka cilvēks sagriezās un nonāca slimnīcā, nevis tika saplacināts un nonāca morgā.

Mēs esam vairāk kā 40, ar studentiem no teju katra filozofijas kursa, citām fakultātēm un pat valstīm. (uz plaši izplatītā plakāta starp 7 parakstiem, tikai 2 ir no VFF)

Fakts: TF mēģina radīt uz faktiem nebalstītu un nepierādāmu iespaidu, ka uz plakāta ir parakstījušies visi A. Leimaņa atbalstītāji.

Ja es tiktu parunāties pie Auziņa, varētu viņu atbruņot ar visādiem fiziķu jokiem (piem. par sfērisko govi vai stīgu teoriju) un tad ķerties pie lietas – mēs, apakšā parakstījušies studenti (šeit bez jums neiztikt nekādi), sakām, ka lietas ir tā un tā. (klaja aģitācija, kā arī atklājas patiesā A. Leimaņa attieskme pret rektoru. uzskatāmi parāda sevi kā melu tehnologu un intrigantu)

Fakts: Komentārs neatbilst A. Leimaņa rakstītajam, kurā nav nekādu melu vai intrigu. Citātā ir skaidri izklāstīta vēlme organizēt sarunu ar LU rektoru, kurā pēc draudzīga ievada izklāstīt situāciju, iesaistot visus piekritējus (atšķirībā no plakāka, uz kura ir tikai to cilvēku paraksti, kas nebaidās savu atbalstu A. Leimaņa kustībai paust publiski).
Viedoklis: TF kārtējo reizi parāda, ka ir gatavi uz visbezjēdzīgākajām muļķībām, ka tikai tas ļautu pašiem papriecāties par to, kā sanāca uzbraukt nīstamajam Armandam (arī, ja īstenībā ne pārāk sanāca).

Es neesmu antropologs, taču klačas un skandāli cilvēkiem patīk. (atklāti parāda kā tiek / tiks gatavotas intrigas)

Fakts: Nekādas intrigas nav, nekas netiek parādīts. A. Leimanis tikai secina faktu, ka lietas publiskošanas gadījumā tā nepaliktu nepamanīta un iegūtu sabiedrības ievērību. Kā izrādījās, viņam bija taisnība.
Viedoklis: Kārtējais “balto diegu” apvainojums. Latvijā, kā zināms, pastāv vārda brīvība. Tas nozīmē, ka, izņemot dažus atsevišķus gadījumus, ikviens var atklāti runāt ar jebkuru par jebko. Viss, ko armands šajā e-pastā pasaka, ir — “iesim vispirms pie rektora, bet vajadzības gadījumā esam gatavi iet arī pie plašākas sabiedrības”. Citu cilvēku darbību dēļ realitātē viss izvērtās savādāk, bet, gluži pretēji TF paustajam, šī sarakste parāda, ka A. Leimanis vēlējās un plānoja izvairīties no publiska skandāla un šo problēmu risināt LU iekšienē (tieši par skandāla publiskošanu viņš ir saņēmis visvairāk pārmetumu).

…vēl viena piebilde: manas vēstules paredzētas tikai jums, lūdzu, ne vārda par tām pasniedzējiem. (kādēļ tiek gatavota slepena sazvērestība, ja: 1. LU iekšējie noteikumi sūdzības par mācību kvalitāti paredz risināt citā veidā. 2. kādēļ problēmas nevarētu tikt risinātas kopā ar pasniedzējiem. 3. izplatot apmelojošu informāciju, apzināti tiek grauts LU imidžs.)

Fakts: Klaji meli par “slepenu sazvērestību”, jo tikko iepriekšējā citātā bija skaidri rakstīts, ka kustības pirmais solis būs saruna ar rektoru.

1. Fakts: Šajā stadijā sūdzības vēl tikai tiek apkopotas un formulētas, nevis risinātas.
   Viedoklis: Kamēr apsūdzību un prasību būtība, kā arī izvirzītāju skaits nav līdz galam sastādīti un apzināti, kaut ko bļaustīties publiski būtu skandalēšanās TF stilā, nevis pārdomāts mēģinājums kaut ko mainīt. Diemžēl kāds no vēstules saņēmējiem nepaklausīja Armanda lūgumam un to tomēr nopludināja.  TF mēģina pasniegt A. Leimani negatīvā gaismā, bet patiesībā teksti skaidri parāda, ka viņš sākotnēji mēģināja visu organizēt korekti un “likumīgi”.
2. Fakts: Vēstules slēpšanai no pasniedzējiem var būt vairāki iemesli, ticamākais no tiem — dienesta stāvokļa izmantošana, lai “atriebtos” stundentam. Kā vēlāk izrādījās, bažas bija pamatotas — pasniedzēju pirmais solis pēc vēstules publiskošanas bija nevis to noliegt vai pieprasīt atsaukšanu, bet gan eksmatrikulēt A. Leimani, balstoties uz nepamatotām un vāji pamatotām apsūdzībām par universitātes noteikumu pārkāpumiem.
3. Fakts: Par to, vai informācija ir apmelojoša vai nav, vēl nav skaidrības. LU imidžu var graut tikai nepamatota kritika (pamatota kritika veicina pārmaiņas un uzlabojumus, tādējādi imidžu uzlabojot). TF, acīmredzot, uzskata, ka pasniedzēju darbs ir pietiekami kvalitatīvs, lai kritiku uzskatītu par nepamatotu, bet pasniedz šo subjektīvo viedokli kā faktu.

Kaut kā nebūt jāgūst apstiprinājums, ka minētie fragmenti tiešām ir Kūļa, tā, lai nebūtu to iespējams apstrīdēt. (operē ar nepārbaudītiem faktiem)

Fakts: Pierādījumu meklēšana nav “operēšanu ar nepierādītiem faktiem”, tieši pretēji — tas ir mēģinājums izvairīties no nepārbaudītu un nepierādītu faktu izmantošanas.

Šis ir tāds kā turpinājums tam, ko teicu Šķiltera pasākumā (tur nerunāja tikai vīns :)) (tas liek aizdomāties par atsevišķu pasniedzēju klātbūtni notiekošajos procesos)

Fakts: Pasākuma rīkotājs nav atbildīgs par viesu sarunām.
Viedoklis: TF sāk kļūt pilnīgi nožēlojami un smieklīgi. Kas būs tālāk? “Armands par šo tēmu runāja, stāvot netālu no Narvessen vadītāja(s) auto — tas liek aizdomāties par skandināvu uzņēmēju interesi šajā lietā”?

Kūlis un Šuvajevs par valsts naudu izdevuši Rolava tulkojumu savā vārdā. (klaji meli un propaganda)
(…)
Ne vārda par to, ka viņa tulkojumu varētu izprintēt uz caurspīdīgās lapas, novietot virs Rolava tulkotā un neredzēt atšķirību. (klaji meli un propaganda)

Fakts: Slēdziena joprojām nav, tātad tos nevar saukt par meliem. Propaganda, savukārt, ir neitrāls termins, jo, atšķirībā no melu propagandas, patiesības propagandēšana ir pozitīva un sabiedrības attīstībā svarīga. Piemēram, tikai pateicoties propagandai mēs zinām, ka tabaka ir kaitīga cilvēka veselībai. Kad to sāka lietot pārdot, uzskats bija gluži pretējs — ka tā ārstē no slimībām, attīra zobus un ko tik vēl nē. Tikai pateicoties patiesības propagandai mēs mūsdienās varam daudz-maz droši pieņemt, ka ikviens smēķētājs apzinās riskus.

Latvijā ir labi filozofi, kas, diemžēl, ar VFF nesadarbojas. Jānis Nameisis Vējš, Roberts Ķīlis un Armands Zavadskis ir pirmie, kas nāk prātā, taču viņu noteikti ir daudz vairāk (kaut vai tas pats antons_v no Sviesta Cibas, vārdu nezinu). (1. vai LU vēsturē ir bijis precedents, kad 2. kursa students kuluāros mēģina sastādīt jaunu pasniedzēju sarakstu fakultātē? 2. vai ideja iesaistīt antonu_v no Svieta cibas kā mācībspēku atbilst jebkādiem IZM un LU kritērijiem?)

1. Fakts: Nekāds fakultātes pasniedzēju saraksts netiek sastādīts. A. Leimanis tikai nosauc filozofus, kurus uzskata par labiem un labprāt redzētu sadarbojamies ar VFF. Kā arī, ikvienam ir tiesības izteikt savu viedokli un piedāvāt, viņaprāt, situācijas uzlabojumus (skat. iepriekšējos punktus par iestrādnēm un runas brīvību).
   Viedoklis: Protams, var jau rīkoties paranoiski un aiz katra izmaiņu vai uzlabojumu ierosinājuma saskatīt agresīvas revolūcijas plāna “aisberga redzamo daļu”, bet tādā gadījumā katrs otrais latvietis, kas jebkad ir sūdzējies par valdību, būtu jāliek cietumā par valsts nodevību, plānojot apvērsumu.
2. Fakts: Idejām nav jāatbilst kritērijiem, kritērijiem ir jāatbilst pasniedzējam, kurš vēlas uzsākt darbu izglītības iestādē.
   Viedoklis: Izskatās, ka TF savā “faktu atstāstā” jau ir aizbraukuši līdz valsts cenzūrai — no komentāra izriet interesanta situācija. Sanāk tā — ja man ienāk prātā kāds cilvēks, pie kura es gribētu apgūt kādu priekšmetu, es nedrīkstu pat muti atvērt par šo ideju pat vistuvākajam draugam, kamēr neesmu ideju saskaņojis ar Valsts Izglītības un zinātnes ministriju?

Ķīlis ir antropologs, pabeidzis Kembridžu (iesaku iegūglēt arī viņa rakstus, dažos ir labi joki par viņa filozofu gadiem) (1. nav precizēts, kas tie par rakstiem, taču ja zinātniski, tas neko labu neliecina par R. Ķīli. 2. vai R. Ķīlim tā pašvaki ar rakstiem, ja tos ir “jāgūglē”?)

1. Fakts: TF atzīst, ka nav precizēts, par kādiem rakstiem ir runa, bet tas netraucē tendenciozi piedāvāt versiju (ne faktu!), ka raksti varētu būt zinātniski un tādējādi jokiem tajos nav vietas.
2. Fakts: Google Internet meklētājs ir ērtākais lietotājam pieejamais informācijas iegūšanas avots. Pasniedzēja rakstu atrašana tajā nozīmētu, ka raksti ne tikai nav “pašvaki”, bet, gluži otrādi — tie ir pietiekami labi, lai kāds tērētu savu laiku, ievietojot tos Internetā. Protams, ir iespējams, ka rakstus Internetā ievietojis Ķīlis pats vai kāda automātiska sistēma, bet arī tādā gadījumā tas neļauj spriest par to kvalitāti.
   Viedoklis: TF izmanto vienu no populārajām stulbuma izpausmēm — “lasījis neesmu, bet viedoklis ir”, turklāt paceļot to reti piedzīvotos augstumos. Pilnīgi bez jebkāda pamatojuma vai informācijas, TF paziņo, ka Ķīļim “ar rakstiem ir pašvaki, jo tos var atrast Internetā”(!?).

Kursa darbs būtu neskaitāmas reizes vieglāks, ja tajā varētu citēt no galvas. “Kā teicis klasiķis, visa austrumu filozofija ir vien tintes traipi uz Aristoteļa grāmatas vākiem..” ;) (demagoģija neievērot vispāratzītu LU un akadēmiskās vides praksi, ieviest anarhistiska rakstura izmaiņas)

Fakts: No konteksta izrauts citāts no Armanda personīgās sarakstes. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka tam ir jebkāds sakars ar viņa piedāvātajām izmaiņām VFF mācību procesā.

Heidegers nebija labs cilvēks un vēl jo mazāk labs filozofs. … Pieņemu, ka viņš Jums īpaši neinteresē, un tas nav nekas slikts. Ja varētu, es labprāt viņu nelasītu vispār (kā to darījis vairums analītisko filozofu) un pievērstos kam liederīgākam, piemēram multfilmām, taču Latvijas situācija to darīt neļauj. (1. uz kādiem faktiem balstoties var izdarīt šādus secinājumus? 2. klajš aicinājums ignorēt filozofijas vēsturē ļoti nozīmīgu personu, kā arī to apmelnot, balstoties uz nepierādītiem un subjektīvas dabas faktiem)

1. Fakts: Lai izteiktu viedokli, nav obligāti jābalstās uz faktiem (paši TF to demonstrē gandrīz nepārtraukti). A. Leimanis neuzskata Heidegeru par labu filozofu, bet nevienam citam savu viedokli neuzspiež, un nesauc to par faktu.
2. Fakts: Aicinājuma nav, vēl jo mazāk klaja. Leimanis pauž personīgu nepatiku pret Heidegeru un pieņēmumu, ka tāds nav vienīgais. Ja šādu tekstu var interpretēt kā aicinājumu uz “nozīmīgas personas ignorēšanu”, tad tieši tikpat pamatoti to var uzskatīt par aicinājumu uz diskusiju par šo tēmu. TF konsekventi izvēlas interpretāciju, kura nomelno A. Leimani (kaut arī tā nesakrīt ar pašu pārbublicēto nākamo citātu).

Par Heidegera nacismu pie mums runā maz vai nemaz. … Es tiešām ceru, ka filma un tai sekojošā diskusija (es paredzu, ka būtu asa nepajokam) varētu vēlāk kalpot kā labs iegansts, lai mēs bilst, ka mums te liek mācīties nacistu ideologa murgainos darbus… (nepamatoti apvainojumi un atklāts aicinājums uz konfrontāciju, cerot to izmantot saviem mērķiem)

Fakts: Armands Leimanis pauž personīgo viedokli un aicina sākt diskusiju/piedalīties tajā. TF to izvēlas nosaukt par “konfrontāciju” un draud ar “izmantošanu saviem mērķiem”. Šāds paziņojums ir tukša retorika, jo vienīgais diskusijas “izmantošanas saviem mērķiem” veids ir mēģināt panākt pretēju viedokļu (sava un pretējās puses) atrisināšanu — kas ir tieši tas, kam diskusijas ir paredzētas!

Vizuāli apskatīt pielietojumu un elementāru lietošanas instrukciju var iekš video: http://vimeo.com/8798492.

Atrasts pie phi.lv.

Tātad — TF raksts “Meli LNT raidījumā “Top 10″”

1. Līdz ar filozofijas studentu atklāto vēstuli publiskajā telpā…. (bet reāli vēstule ir tikai no viena personāža, pie tam Satori.lv portālā publicēta ar pseidonīmu);

Fakts: Vēstules autors tiešām ir Armands Leimanis — pēc iekšējās vēstules noplūdes viņš laboto publisko versiju nopublicēja Internetā (izmantojot Google Docs). Satori.lv vēlāk to pārpublicēja pēc savas iniciatīvas.
Viedoklis: Beidzot, pārmaiņas pēc, viens tiešām objektīvs komentārs (lai gan vēstulei ir arī atklāti piekritēji, tā kā nevar īsti uzskatīt, ka A. Leimanis paustu tikai viena cilvēka viedoklis). Žēl, ka tādi ir retums.

2. Viņš [A. Leimanis] publicēja vēstuli… (LU VFF Studiju programmas padomes sēdē A. Leimanis aizstāvējās, ka šo vēstuli esot nopludinājis I. Šlāpins);

Fakts: A. Leimanis publicēja vēstules publisko versiju, kas tika darīts pēc tam, kad tika nopludināta sākotnējā, kurai pieeja bija tikai noteiktai cilvēku grupai. Iekšējā vēstule bija emocionālāka un līdz ar objektīvi izvērtējamām apsūdzībām saturēja arī daudz subjektīva viedokļa, kam publiskā paziņojumā nebija paredzēts būt. TF vai nu apzināti, vai dēļ pašu nekompetences šīs vēstules jauc — LNT sižetā tiek runāts tikai par publisko versiju.

3. Runa ir par plaģiātiem, par to, ka atsevišķi pasniedzēji savos darbos izmantoja miruša filozofa tulkojumus, viņi principā ir izdevuši tulkojumus uz sava vārda… [pauze] iespējams… (šeit runas beigās A. Leimanis pēc uzkrītošas pauzes tomēr min vārdu “iespējams”);

Fakts: Pauzes nav, tie ir meli. Vārds “iespējams” seko tūlīt aiz “uz sava vārda…”, ar ievērojami mazāku pauzi, nekā starp dažiem citiem vārdiem Armanda teiktajā.
Viedoklis: Pauzes iespaidu varētu radīt tas, ka vārds “iespējams” ir uzsvērts.
Fakts: Ar pauzi vai bez, nekas no teiktā nav traktējams kā meli.

4. R. Kūlis nevis patstāvīgi tulkojis, bet gan patvaļīgi autorizējis no sava priekšgājēja Ata Rolava (tas ir apmelojums);

Fakts: Tas nav apmelojums, tā ir apsūdzība, kuru LNT atstāsta. TF atkal pauž personīgo uzskatu, turklāt par meliem nosaucot viedokļa/apsūdzības atstāstu.

5. Par spīti Bankovska rūpīgajai darba analīzei (kas par rūpīgu analīzi? vai ar to būtu domāts neliels raksts žurnālā RīgasLaiks un Satori.lv?);

Fakts: Atkal pausts (šoreiz netieši, retorisku jautājumu formā) TF subjektīvais viedoklis, ka Bankovska darbs nav gana rūpīgs. Katram cilvēkam ir pašam sava izpratne par to, kur beidzas nerūpīgs un sākas rūpīgs darbs.
Viedoklis: LNT, kā masu mēdijam, vajadzētu atturēties no šādiem subjektīviem terminiem, bet atturēties vajadzētu arī TF, kas netieši, bet ļoti jūtami norāda nevis uz subjektīvā termina pielietojuma neadekvātumu, bet gan tikai uz to, ka viņu viedoklis nesakrīt ar LNT pausto.

6. R. Kūlis gan pret viņu izteiktās apsūdzības kategoriski noraida un kameras priekšā runāt solās vien nākamnedēļ (klaji meli, jo pats R. Kūlis iepriekš esot zvanījis uz LNT, aizsūtījis savu Kultūras Foruma rakstu, kā arī piedāvājies pateikt kameras priekšā savas domas);

Fakts: Nav skaidrības. Publiski Kūlis neko tādu nav teicis.
Viedoklis: Faktu neizdodas apstiprināt, un ticēt uz vārda TF, kas jau diezgan skaidri parādījuši sevi kā personīgu viedokļu, puspatiesību un klaju melu publicētājus, nebūtu prāta darbs.

7. Ar Latvijas Universitātes akadēmiķu rindās… (R. Ķīlis tiek nosaukts par akadēmiķi, varbūt tas ir pieņemams angļu valodā attiecinot uz pasniedzējiem kā tādiem, bet Latvijā tie ir meli – R. Ķīlis nav akadēmiķis);

Fakts: Komentārs atbilst patiesībai. Latviešu vārds tiek izmantots ar angļu vārda nozīmi — angļu valodā “academician” ir jebkurš pasniedzējs universitātē vai koledžā, bet latviešu valodā šis vārds nozīmē akadēmijas locekli, kas R. Ķīlis tiešām nav.
Viedoklis: No šoka gandrīz apsēdos. :P Jau otrais tiešām objektīvais, faktuālais komentārs. Diemžēl nenozīmīgs, jo tam nav pilnīgi nekāda sakara ar filozofijas lietu — R. Ķīlis komentē situāciju, izsakot savu viedokli, un tas, ka viņš kļūdaini nosaukts par akadēmiķi, nevis augstskolas pasniedzēju, nekādi nemaina viņa teikto.

8. Filozofijas fakultāte ir īpašs rūpju bērns… [M. Auziņš] (šādas fakultātes LU nav, aplams nosaukums, pie tam nekad līdz šim laikam tā nav tikusi nosaukta par rūpju bērnu);

• Fakts: M. Auziņš nenosauca pilnu fakultātes nosaukumu.
  Viedoklis: Fakts ir nenozīmīgs, nav sakara ar sūdzībām un apsūdzībām (cilvēki sarunās praktiski vienmēr saīsina garus nosaukumus), bet norāda uz TF tieksmi nomelnot M. Auziņu, izmantojot pat vismuļķīgākos ieganstus.
• Fakts: Nav zināms, vai agrāk kāds Vēstures un filozofijas fakultāti ir nosaucis par rūpju bērnu vai nē.
  Viedoklis: Vēl viens pilnīgi nenozīmīgs, ar lietu praktiski nesaistīts fakts, kas liek domāt, vai TF autoram viss kārtībā ar galvu, ja nu jau par meliem tiek uzskatīts jebkurš apzīmējums, kas nav ticis izmantots jau agrāk.

9. …filozofijas funkcionāru interešu konfliktus, dala naudu savējiem, to jau kopš septembra izmeklē KNAB. (klaji meli, naudu savējiem nedala, te tiek izmantota skatītāju nezināšana par ekspertīzēm);

Fakts: Sižetā ir teikts “dalot naudu”, nevis “dala naudu”, t.i. — tiek norādīts uz interešu konflikta būtību, nevis izvirzītas vai uzturētas apsūdzības.
Fakts: KNAB tiešām izmeklē šādu interešu konfliktu (Diena.lv raksts). Vēl 12. martā izmeklēšana turpinājās un slēdzienu nebija, tā kā samelots nekas nav.

10. R. Kūļa tulkojuma oriģinalitātes izvērtēšanu rektors nodevis LU ētikas komisijai un spriedumu sola mēneša laikā (sarkastiski piebilstot – un iespējams, ka M. Auziņš spriedumu jau uzrakstījis, vēl tikai jāpastrādā ar ekspertiem!)

Fakts: TF raksta klajus melus. Sižetā nekādu sarkastisku piebilžu nav, viss komentārs (iekavās) ir pilnībā TF izdomājums!

11. Kamēr apsūdzēto pasniedzēju aizstāvībai 35 filozofijas studenti parakstījuši vēstuli. (patiesībā studentu parakstu skaits ir 53, līdz ar to studentu skaita samazināšana ir tendenciozi meli no raidījuma un A. Leimaņa puses);

Fakts: Avīzē “Diena” publicēto vēstuli ir parakstījuši 35 studenti, tikai pēc šīs publikācijas tai savus parakstus pievienoja vēl 18. LNT, tātad, sniedza novecojušu, bet ne būtībā nepatiesu informāciju.
Fakts: Apsūdzībai, ka parakstu skaita samazināšana (ja tāda būtu notikusi) veikta apzināti un ka par to jebkādā veidā būtu atbildīgs A. Leimanis (vai jeburš cits, izņemot LNT žurnālistus) nav nekāda pamatojuma.
Viedoklis: Atkal skaidri redzama TF vēlme nomelnot Armandu par katru cenu — tikai daļēji patiesa apsūdzība par publikas maldināšanu, kas pilnīgi bez jebkāda pamatojuma nosaukta par apzinātu un “piešūta” Armandam.

12. Filozofijas studiju programmas padome rosinājusi A. Leimani no augstskolas atskaitīt, bet rektors Auziņš mierina, ka reāla pamata atskaitīšanai nav. (A. Leimani aicināja eksmatrikulēt sakarā ar astoņu LU kārtības noteikumu pārkāpšanu, kas visi ir pamatoti);

Fakts: Raidījuma tapšanas un raksta publicēšanas brīdī šie punkti nekur nebija publicēti vai pieejami, principā TF pieprasīja lasītājam ticēt viņiem uz vārda.
Fakts: Vēlāk izrādījās, ka pārkāpumi nav vis tik pamatoti, kā TF pauž. Pilna analīze šeit http://bit.ly/tikaifakts, kopsavilkums sekojošs: padomē tika balsots par tās kompetencē neesošu lēmumu, kas savukārt balstīts uz dažādu nolikumu un kārtību punktiem, kas lielākoties nav tikuši pārkāpti, un dažos gadījumos neattiecas uz notikuma būtību vispār. No piesauktajiem astoņiem punktiem tikai divi izrādījās attiecināmi uz lietu, un tie paši subjektīvi vērtējami un tāpēc neviennozīmīgi (par LU prestiža vairošanu un cieņu pret pasniedzējiem).

13. Ka dažu filozofu galvas ripos, tas notiks jau pavisam drīz, 11. maijā beigsies to pilnvaras Zinātnes padomē (nesaprotams un draudu pilns apgalvojums, kas nepamatoti publikas acu priekšā saista LZP pārvēlēšanas ar filozofu notikumiem).

Fakts: Kaut arī citātā ir izlaists sākums “Kuluāros runā”, komentārs ir korekts — VFF lietai nav nekāda tieša sakara ar Zinātnes padomi vai notikumiem tajā.

Goggle džeki pacentušies. Mana pārliecība, ka ar laiku visa pasaule saslēgsies Internetā un offline lietu kļūs arvien mazāk, tikai stiprinās.

Tātad, TF raksts “MELU TEHNOLOGI – kā tiek sakonstruēti apmelojumi”:

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos tika aktīvi izplatītas apmelojošas ziņas, kas izsaka aizdomas, ka profesori R. Kūlis, I. Šuvajevs un R. Rubenis, tulkojot I. Kanta darbus, esot nodarbojušies ar plaģiātismu, izmantojot kādreizējos A. (O.) Rolava tulkojumus.

Fakts: Jau pirmajā teikumā blakus faktiem tiek pausts arī personīgais viedoklis — “apmelojošas ziņas”. Kamēr nav komisijas slēdziena vai kādu neapgāžamu pierādījumu, jebkurš spriedums par aizdomu un apsūdzējumu patiesumu ir subjektīvs viedoklis, teorija, nevis fakts.
Viedoklis: Autors ja ne uzskata savu viedokli par faktu, tad vismaz mēģina to pasniegt kā tādu. Uzticība, ka šāds resurss tiešām varētu dot neitrālu ieskatu cilvēkam no malas, sašķobās jau pašā sākumā.

Lai apstiprinātu aizdomas, apvainotāji izmanto jebkuras metodes, tai skaitā – melu tehnoloģiju.

Fakts: Teikumā faktu nav, pausts tikai un vienīgi subjektīvs viedoklis, kas balstīts uz vienu no vairākām iespējamām fakta interpretācijām (skat. nākamo komentāru).

Portālos Diena un TvNet ir aplūkojami raksti, kur tiek parādīts, ka R. Kūļa un A. (O.) Rolava tulkojuma fragmentā ir vienāda drukas kļūda vārdā – “ikšējā”.

Visi ir aicināti apskatīt oriģinālizdevumu – Spriestspējas kritika. [Rīga] : Zvaigzne ABC, 2000. 318 lpp. -pieminētā kļūda esot 61. lpp. Tomēr pieminētajā rindkopā šādas kļūdas nav! Tas liek aizdomāties par apvainotāju godprātību un cinisma līmeni.

Diemžēl man šai grāmatai nav vieglas un ātras pieejas (varbūt e-bibliotēka būtu varējusi palīdzēt, eh…), bet — lai būtu, ticēšu uz bildes.

• Fakts: Šo neesošo kļūdu nopublicēja Pauls Bankovskis, Armands Leimanis uz šo fragmentu nekad nav pat atsaucies. Arī Dienas publikācijā ir skadri norādīts, ka fragmenti nāk no satori.lv, nevis Armanda vēstules.
  Viedoklis: TF, acīmredzot, jau a priori ir pieņēmuši, ka visa plaģiātisma lieta ir Bankovska un Leimaņa sazvērestība, tāpēc uzskata par normālu viena darbus piedēvēt otram.
• Fakts: Neesošajai drukas kļūdai var būt dažādi iemesli: tā var būt Bankovska kļūda, tā var būt viņa ļaunprātība, tas var būt vēl cits (sajukums ar izdevumiem vai atsaucēm, piemēram). Pašam Paulam neviens par to nav jautājis (vismaz ne publiski), tāpēc katrs var izvēlēties vai radīt savu teoriju (ko Tikai Fakti personāls uzreiz arī dara, viennozīmīgi (jo nav pat pieminētas citas iespējas) izvēloties ļaunprātības-melu teoriju/interpretāciju).
• Fakts: Arī bez Bankovska pieminētās drukas kļūdas tulkojumi ir ļoti līdzīgi, kā liecina visi pārējie publicētie fragmenti un pašas grāmatas.
  Viedoklis: Šī, acīmredzot, ir vienīgā kļūda, ko Tikai Fakti spēja atrast attiecībā uz plaģiātisma apsūdzību, turklāt gadu vai vairāk vecā rakstā. Tātad, sanāk, visus pārējos — kā Leimaņa, tā Bankovska norādītos līdzības fragmentus Tikai Fakti autors(-i) netieši apstiprina (vai arī tad atzīst, ka pilnīga salīdzināšana nemaz nav veikta, jo nekas vairāk, kā viena kļūda, pie kā piesieties, nebija nepieciešama un netika meklēta).

No plakāta:

Leimaņa vēstulē apzināti sajaukti vietām Rolava un Kūļa tulkojumi, labi apzinoties, ka Rolava tulkojums ir neveiksmīgāks, tādējādi ciniski izplatot melus.

• Fakts: Šai kļūdai nav pilnīgi nekāda sakara ar plaģiātisma lietu, jo apsūdzības pamatā ir tulkojumu savstarpējā līdzība, nevis to kvalitāte. TF apsūdz Armandu, ka tas publisko pamanāmi atšķirīgus tulkojumu fragmentus — sanāk, ka Armands mēģina pats apgāzt savas apsūdzības.
  Viedoklis: Vai nu TF nav tikuši skaidrībā, par ko tad īsti Leimaņa vēstule apsūdz pasniedzējus (par cita darba kopēšanu 1:0.9 vai par zemu tulkojuma kvalitāti), vai arī apzināti “aizmirst” par to brīžos, kad tas stātos ceļā sulīgam “melu atmaskojumam”.
• Fakts: Armands šo kā kļūdu publiski atzina kā Internetā, tā drukātā veidā LU (plakāts), Turklāt nevis formāli, mazā fontā kaut kur stūrītī, bet trekniem, lieliem burtiem plakāta vidū. Tātad TF apgalvojums, ka fragmentu atsauces tika apzināti sajauktas vietām, atkal ir 100% subjektīva pārliecība, kurai turklāt nav nekādas faktu bāzes.
• Fakts: Apvainojums apzinātā fragmentu sajaukšanā parādījās vairāk kā nedēļu pēc tam, kad Armands jau bija publiski atzinis kļūdu un atvainojies (Gojko plakāts Twitter publicēts 11. martā, TF raksts — 20. martā).
  Viedoklis: TF vai nu zināja par atvainošanās faktu un to ignorē un noklusē ar mērķi nomelnot Armandu, vai arī viņu izpētes process vairāk kā nedēļas laikā nespēj pamanīt/atrast plakātu vai kādu no neskaitāmajām atsaucēm uz to.

Filips Pulmans:

Nevienam nav tiesību nodzīvot dzīvi nešokētam. Nevienam nav tiesību nodzīvot dzīvi neaizskartam. Nevienam nav jālasa šī grāmata. Nevienam nav tā pat rokās jāņem. Nevienam nav tā jāatver. Un ja tu tomēr to atver un izlasi, tev nav par to jābūt sajūsmā. Un ja tu to izlasi, un tev tā nepatīk, tev nav par to jāklusē. Tu vari rakstīt man, sūdzēties, rakstīt izdevējam, rakstīt avīzei, vai rakstīt pats savu grāmatu. Tev ir visas šīs iespējas, bet tavām tiesībām ir arī robežas. Nevienam nav tiesību neļaut man rakstīt šo grāmatu. Nevienam nav tiesību neļaut to publicēt, pirkt, pārdot vai lasīt.

Skaidrības labad atgādināšu, ka pirmie teikumi nebūt nenozīmē, ka cilvēkam ir pienākums dzīves laikā tikt šokētam vai aizvainotam. Tur teikts tikai tas, kas tur rakstīts — ka cilvēkam nav minēto tiesību, proti, viņam nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka kāds cits viņam ir parādā mierīgu dzīvi.

Zinu visu to Latvijas Universitātes (LU) vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) jampadaraci. Me being me, pagaidām uz to visu kopumā raugos diezgan neitrāli, lai gan jāatzīst, ka, attiecībā uz plaģiātisma aspektu, izteikti sliecos stāties “konfliktstudentu” pusē, jo pats pietiekami daudz esmu nodarbojies ar tulkošanu un tulkojumu analizēšanu, lai varētu no pieredzes teikt to pašu, ko daudzi jau ir tiekuši pirms manis — tulkošana nav zinātne, tas ir radošs darbs, tāpēc nejauša līdzība tādā līmenī, kāds redzams no publicētajiem tekstu fragmentiem, ir neiespējama. Vai, pareizāk sakot, tā ir iespējama tikai tad, ja abi tulkotāji ir tulkojuši mehāniski un burtiski, izmantojot vienu vārdnīcu, bet tādā gadījumā neviens no darbiem nebūtu uzskatāms par tulkojumu. Kas attiecas uz pārējām sūdzībām (par studiju kvalitāti) — nevaru spriest, jo nekad neesmu bijis nevienā VFF lekcijā, bet, balstoties uz Internetā atrodamu informāciju (par pasniedzējiem, kas par mācību vielu uzskata savu vasaras piedzīvojumu atstāstus), arī vairāk sanāk just līdzi Gojko cilvēkiem.

Tāpēc vēlos izmantot Interneta sniegtās iespējas, lai kliedētu cilvēku šaubas attiecībā uz sevi — Mārtiņš Osis, kurš parakstījies zem Dienā publicētās vēstules, neesmu es.

Ar lidmašīnu lidot ir +/- tieši tāpat, kā ar autobusu braukt, izņemot, protams, pacelšanos un nolaišanos. Diemžēl tās ļoti ātri beidzas.

Vispār ar lidmašīnām vienā ceļojumā (pirmie mūža lidojumi, starp citu) piedzīvoju, manuprāt, daudz variāciju. Lai nesanāk baigais penteris, mēģināsim pa punktiem. Tātad, paredzētu 4 gandrīz vienādu lidojumu vietā pieredzēju sekojošo:

• Lidmašīnas pacelšanos pēc plāna, kavēšanos minūtes 20-30, gandrīz stundas gaidīšanu un lidojuma atcelšanu.
• Lidojumu pa tiešo un ar pārsēšanos.
• Iekāpšanas vārtu maiņu pēdējā brīdī.
• Lidojumu pa dienu un pa nakti, pa košu sauli un sniegputeni.
• Lidojumu ar AirBaltic un Čehu aviolīniju.
• Iekāpšanu pa taisno lidmašīnā un rikšojot pa lidlauku, izkāpšanu pa taisno lidostā un caur autobusu, kas līdz tai aizved.
• Lidojumu ar bezmaksas uzkodām un bez.

Romā, lai no lidostas vispār kaut kur tiktu, vispirms ir jābrauc ar vilcienu līdz stacijai Termini, kas ir Romas centrs. 30 minūšu brauciens, kas maksā 11 eiro! Tieši tikpat maksāja 3 dienu bezierobežojumu biļete metro un autobusiem. Kāds kaut ko nav līdz galam izdomājis. :)

Trīs dienas pārtikām +/- no saldējuma, picām un Sprite. Katru reizi ēdām citā vietā, kā rezultātā puse no mūsu staigāšanas bija ēstuvju meklēšana, bet, tā kā Romā visādi arhitektūras pieminekļi ir uz katra otrā stūra pat pilsētā, tad nevarētu teikt, ka laiks būtu veltīgi iztērēts.

Bijām kaut kādā parkā, kur večuks sēdēja uz soliņa un praktizējās stabules (vai kā tamlīdzīgi skanoša) spēlē. Parks gandrīz tukšs, rudens lapas krīt, kopār ar stabules meldiņu kopējais iespaids diezgan sirreāls. Citā mini-parciņā netālu no metro ieejas un mūsu hosteļa kāds austrumnieks meditēja, kājās stāvot, rokas pret tuvējo kociņu pastiepis. Forši un ne mazāk sirreāli. :)

Viņiem vispār tur baigi daudz aziātu. Ir arī tumšādainie, bet aziātu daudz vairāk.

Satiksme viņiem ir tāda, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās (piektdienā) Brīvības iela 18:00 likās pustukša. Pa gājēju pārejām ir jāiet pāri spītīgi, jo, ja stāvēsi ielas malā, neviens pat nesabremzēsies.

Hostelis bija ideālā vietā — vienu metro pieturu no centra (tādējādi izvairoties no pilna “tūristu nodokļa”), un tikai 5 minūšu gājienā no metro stacijas. Pats hostelis gan varēja piestrādāt pie tādiem sīkumiem kā dvieļi vai skapītis, jo faktiski mēs dabūjā tikai 2 gultas uz riteņiem(!), naktsskapīti un 3 krēslus visādi citādi pilnīgi tukšā istabā. Bet mēs tāpat 90% nomoda pavadījām, vazājoties pa pilsētu, tā kā principā pofig. :)

Kad es apprecējos, mana galva bija pilna ar visādām varenām idejām par to, kādai būtu jābūt laulības dzīvei. Es domāju, ka mūsu laulība būs 100% godīga, pilnīgi diplomātiska un ka visi mājas darbi tiks sadalīti 50/50. Es domāju, ka mans vīrs būs bez pārtraukuma motivēts, mūžīgi iejūtīgs un vienmēr saprotošs. Manās mājās valdīs skaistums un harmonija. Kaut miljons gadi paietu, es nekad nekļūšu par sievu-veceni, kas, stāvot uz mājas sliekšņa, pilnā balsī ķērc uz vīru, jo tas pavadījis nakti, izklaidējoties ar draugiem un tādējādi izvairoties no saviem vīra pienākumiem.

No kāzu dienas bija pagājis knapi mēnesis, līdz iestājās realitāte.

Demokrātija izgāzās tajā mirklī, kad es atcerējos, ka mans vīrs ir diezgan spītīgs. Ja viņš kaut ko nevēlas darīt, viņš to nedara, un tu vari iet dirst, ja liec viņam atkārtoties. Ja es pieprasu, lai viņš man palīdz ar mājas darbiem, viņš turpina sēdēt uz dīvāna kā izlutināts bērns un mani ignorē. Protestējot es atsakos iet uz veikalu vai gatavot pusdienas; viņš parausta plecus un pasūta picu. Ja es viņam palūdzu kaut ko nosūtīt pa pastu, viņš aizmirst. Bet tā vietā, lai padotos un izdarītu pati, es viņam atgādināju. Un atgādināju. Un atgādināju vēlreiz.

Ir vārds, kas apzīmē tādu sievu, par kādu es biju kļuvusi — vecene.

Portams, es vainoju viņu. Es taču neprasīju pārāk daudz. Es tikai gribēju, lai mēs podu tīrītu uz maiņām. Vai tad laulībai nav paredzēts būt sadarbībai? Kāpēc viņš man nepalīdz? Kāpēc viņu neuztrauc tas, kas uztrauc mani? Kāpēc viņš vienkārši nedara to, ko es lieku? Nereti es mēdzu dramatiskā tēlainībā piespiest roku pie pieres un ar asarām acīs izsaukties “Tu mani pataisi par tādu gauduli!”

Apdirsties var, kāda es biju svētā mocekle.

Strīdi un sūdzēšanās, un krišana uz nerviem, un aizvainotās jūtas vilkās krietnu laiku.

Tad kādu dienu man sanāca pieskatīt vienu mazu meiteni. Es aizvedu viņu uz parku, kur vairākas citas meitenes spēlējās ar lellēm. Manai pieskatāmajai savas lelles nebija, bet viņa vienkārši pieņēma, ka kāda no pārējām meitenēm ar viņu dalīsies.

Liels bija viņas pārsteigums, kad visas meitenes atteicās.

Mazā meitene lūdzās un lūdzās. Mazā meitene cirta kāju pie zemes un spalgā balsī pieprasīja, lai pārējās meitenes izturētos pret viņu jauki. Viņa lasīja viņām lekcijas par pieklājību un došanu spēlēties arī citiem, un diezgan burtiski mēģināja uzspiest pārējām meitenēm savu piedalīšanos. Bet, lai ko viņa darītu, pārējās meitenes tikai piespieda savas lelles ciešāk pie krūtīm un neļāva mazajai metenei tām pieskarties.

Galu galā, ar bezspēcīgu dusmu asarām acīs, viņa atskrēja pie manis un teica, “V! Liec tām meitenēm dot man arī spēlēties!”

“Nē,” es teicu, “neizskatās, ka viņas ar tevi grib spēlēties. Un, ja godīgi, es neesmu droša vai es viņu vietā ar tevi gribētu spēlēties, ja tu tā uzvedies.”

“Bet viņas ir nejaukas!” viņa plosījās, “Dot citiem spēlēties ir labi un viņas ir pret mani sliktas!”

Es pietupos, lai mēs būtu vienā augstumā, un mierīgi teicu, “dārgumiņ, tu nevari kontrolēt, kā citi cilvēki uzvedas. Tu vari kontrolēt tikai to, kā tu uz to reaģē.”

Kādu brīdi viņa klusēja, tad strauji pagriezās pret meitenēm un uzkliedza “ES AR JUMS NESPĒLĒŠOS! ES IEŠU ŠŪPOTIES!”

Tad viņa demonstratīvi aizsoļojoa uz šūpolēm.

Kādu brīdi es tur tupēju, pārcilādama galvā tikko notikušo. Līdz pēkšņi pār mani nāca atklāsme kā ledus auksta ūdens šalts.

Es pie sevis nodomāju: Sasodīts, kāda es esmu divkose!

Pēc tās dienas manā mājā tika ieviesta ļoti vienkārša politika: Ja tevi tas traucē, dari kaut ko!

Protams, realitātē tas nozīmē, ka es daru lielāko daļu mājas darbu, jo manu vīru nekārtīga māja absolūti neuztrauc. Arī iepirkšanās ir manā ziņā, jo viņš drīzāk tīrīs zobus ar ūdeni līdz mūža galam, nekā atcerēsies nopirkt zobu pastas tūbiņu. Viņam, savukārt, uz nerviem krīt netīrā veļa. Ja man dotu vaļu, katram pēdējam drēbes gabalam būtu jābūt netīram, pirms es ieslēgtu veļas mašīnu. Manam vīram liekas, ka veļu jāmazgā katru dienu, tāpēc to dara viņš.

Mūsu laulība nav 50/50 sadalījums, kā es to sākumā biju iztēlojusies. Bet mums pilnīgi noteikti ir mazāk sūdzēšanās, krišanas uz nerviem un strīdu. Neviens nav upuris un neviens nav moceklis. Vienā brīdī mēs sapratām, ka dzīve ir daudz par īsu, lai strīdētos par to, kurš vairāk tīra podu.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums laiku pa laikam negadās mazi atkārtojumi.

Vēl pavisam nesen, vienu vakaru, kad es gultā lasīju grāmatu, mans vīrs man teica, “es nespēju noticēt, ka tu nometi savas netīrās bikses pusmetru no netīrās veļas groza.”

Es atbildēju, “es nespēju noticēt, ka tu pielipināji košļeni pie gultas gala.”

Viņš paskatījās uz mani, un es paskatījos uz viņu.

Pēc maza klusuma brīža viņš savāca manas bikses.

Pirms gulētiešanas es novācu viņa košļeni no gultas gala.

Miers…

1. Vai es esmu dzīvs?
2. Vai tas bija mēģinājums izmukt no kāzām (veiksmīgs vai neveiksmīgs — atkarīgs no atbildes uz 1. jautājumu)?

:D

• Šķaudot nav iespējams noturēt acis vaļā. Ir cilvēki, kas var.
• Nošķaudoties ar atvērtām acīm, tās izsprāgs no pieres. Acu iedobumi ir no kaula, nekādi nav saistīti ar elpvadiem un aiz acīm nav nekādu muskuļu, kas šķaudoties sasprindzinātos. Pat ja tā nebūtu, cilvēka acu plakstiņi nav tik izturīgi, lai varētu stāties ceļā tik spēcīgam spiedienam, kādu vajadzētu, lai acābolus izspiestu no dobumiem.
• Šķavas ir mini-orgasms un/vai vairākas šķavas pēc kārtas spēj izraisīt orgasmu. Ja tā būtu, cilvēki, kas cieš no alerģijām, būtu vieni no laimīgākajiem pasaulē. ;) Iespējams, ka mīts ir cēlies (kā jau lielākā daļa), pārprotot no konteksta izrautu seksa terapeitistes Rutas Vesthaimeres (Ruth Westheimer) sacīto, ka “orgasms tāda pati šķava vien ir.” Patiesībā viņa teica “orgasms ir reflekss, tāpat, kā šķavas.”
• Šķaudīšanas laikā apstājas sirds. Nē, tā ne apstājas, ne palēninās.

Dažas lietas, kas gan ir patiesas:

• Šķaudot ir iespējams salauzt ribu.
• Neļaujot šķavai notikt dabiskā veidā — turot ciet gan muti, gan degunu — ir iespējams pārplēst bungādiņas.

Tā kā redzi “aizšķaudīt” nav iespējams, bet dzirdi gan (ja mēģina kaut ko improvizēt).

Un tagad atgriežamies pie paša raksta. :)
The Escapist: 10 Ways to Fight Piracy:

5. Be open about piracy.

The common tactic is for publishers to make outrageous claims about their losses from piracy. If you’re going to talk about piracy, then at least acknowledge the basic facts which every gamer has already grasped: Piracy is hard to track, and most of your numbers are guesswork. More importantly, not all downloads are lost sales. If a million people downloaded your $60 game, you did not lose 60 million dollars. When you say things like this gamers conclude that you’re either a bunch of idiots, or that you think they are a bunch of idiots. Either way, they will tune you out instead of joining you in your lamentations.

8. Lower Prices.

[..]

I’ve mentioned before that prices should simply drop during the shelf-life of a game to glean the sales of those lower-tier customers. Some people can pay $20 for a game. Some will pay $40. Some will pay $60. If you only go after the top tier then you’re leaving money on the table and giving the lower-tier customers an excuse to visit the torrents.

9. Accept piracy.

Note that I’m talking about reducing piracy, not eliminating it.

Your plight is not unique. All businesses suffer losses at some point, and smart businesses will account for these inevitable losses in their plans. Wall-Mart puts up with shoplifting. They could probably catch more shoplifters if they strip-searched people on the way out, but they’re smart enough to know that such a policy would do more harm than good. Retailers know and expect a certain degree of losses due to theft. (They call it shrinkage.) Piracy happens. The goal should be to mitigate it without annoying or accusing paying customers.

• Always listen to experts. They’ll tell you what can’t be done, and why. Then do it.
• Get a shot off fast. This upsets him long enough to let you make your second shot perfect.
• There is no conclusive evidence of life after death. But there is no evidence of any sort against it. Soon enough you will know. So why fret about it?
• If it can’t be expressed in figures, it is not science; it is opinion.
• Delusions are often functional. A mother’s opinions about her children’s beauty, intelligence, goodness, et cetera ad nauseam, keep her from drowning them at birth.
• A generation which ignores history has no past — and no future.
• History does not record anywhere at any time a religion that has any rational basis. Religion is a crutch for people not strong enough to stand up to the unknown without help. But, like dandruff, most people do have a religion and spend time and money on it and seem to derive considerable pleasure from fiddling with it.
• Your enemy is never a villain in his own eyes. Keep this in mind; it may offer a way to make him your friend. If not, you can kill him without hate — and quickly.
• No state has an inherent right to survive through conscript troops and, in the long run, no state ever has. Roman matrons used to say to their sons: “Come back with your shield, or on it.” Later on, this custom declined. So did Rome.
• Of all the strange “crimes” that human beings have legislated out of nothing, “blasphemy”is the most amazing — with “obscenity” and “indecent exposure” fighting it out for second and third place.
• All societies are based on rules to protect pregnant women and young children. All else is surplusage, excrescence, adornment, luxury, or folly, which can—and must—be dumped in emergency to preserve this prime function. As racial survival is theonly universal morality, no other basic is possible. Attempts to formulate a “perfect society” on any foundation other than “Women and children first!” is not only witless, it is automatically genocidal. Nevertheless, starry-eyed idealists (all of them male) have tried endlessly—and no doubt will keep on trying.
• All men are created unequal.
• A brute kills for pleasure. A fool kills from hate.
• When the need arises — and it does — you must be able to shoot your own dog. Don’t farm it out — that doesn’t make it nicer, it makes it worse.
• One man’s theology is another man’s belly laugh.
• Sex should be friendly. Otherwise stick to mechanical toys; it’s more sanitary.
• Men rarely (if ever) manage to dream up a god superior to themselves. Most gods have the manners and morals of a spoiled child.
• Never appeal to a man’s “better nature.” He may not have one. Invoking his self-interest gives you more leverage.
• You can have peace. Or you can have freedom. Don’t ever count on having both at once.
• Avoid making irrevocable decisions while tired or hungry. N.B.: Circumstances can force your hand. So think ahead!
• Place your clothes and weapons where you can find them in the dark.
• An elephant. A mouse built to government specifications.
• Throughout history, poverty is the normal condition of man. Advances which permit this norm to be exceeded — here and there, now and then — are the work of an extremely small minority, frequently despised, often condemned, and almost always opposed by all right-thinking people. Whenever this tiny minority is kept from creating, or (as sometimes happens) is driven out of a society, the people then slip back into abject poverty. This is known as “bad luck.”
• In a mature society, “civil servant” is semantically equal to “civilmaster.”
• When a place gets crowded enough to require ID’s, social collapse is not far away.
• A woman is not property, and husbands who think otherwise are living in a dreamworld.
• There are hidden contradictions in the minds of people who “love Nature” while deploring the “artificialities” with which “Man has spoiled ‘Nature.’” The obvious contradiction lies in their choice of words, which imply that Man and his artifacts arenot part of “Nature” — but beavers and their dams are. But the contradictions go deeper than this prima-fade absurdity. In declaring his love for a beaver dam (erected by beavers for beavers’ purposes) and his hatred for dams erected by men (for the purposes of men) the Naturist reveals his hatred for his own race — i.e., his own self-hatred. In the case of “Naturists” such self-hatred is understandable; they are such a sorry lot. But hatred is too strong-an-emotion to feel toward them; pity and contempt are the most they rate. As for me, willy-nilly I am a man, not a beaver, and H. sapiens is the only race I have or can have. Fortunately for me, I like being part of a race made up of men and women — it strikes me as a fine arrangement — and perfectly “natural”. Believe it or not, there were “Naturists” who opposed the first flight to old Earth’s Moon as being “unnaturaI” and a “despoiling of Nature.”
• Democracy is based on the assumption that a million men are wiser than one man. How’s that again? I missed something.
• Autocracy is based on the assumption that one man is wiser than a million men. Let’s play that over again, too. Who decides?
• Any government will work if authority and responsibility are equal and coordinate. This does not insure “good” government; it simply insures that it will work. But such governments are rare — most people want to run things but want no part of the blame. This used to be called the “backseat-driver syndrome.”
• What are the facts? Again and again and again — what are thefacts? Shun wishful thinking, ignore divine revelation, forget what “the stars foretell,” avoid opinion, care not what the neighbors think, never mind the unguessable “verdict of history” — what are the facts, and to how many decimal places? You pilot always into an unknown future; facts are your single clue. Get the facts!
• Stupidity cannot be cured with money, or through education, or by legislation. Stupidity is not a sin, the victim can’t help being stupid. But stupidity is the only universal capital crime; the sentence is death,
  there is no appeal, and execution is carried out automatically and without pity.
• Courage is the complement of fear. A man who is fearless cannot be courageous. (He is also a fool.)
• The two highest achievements of the human mind are the twin concepts of “loyalty” and “duty.” Whenever these twin concepts fall into disrepute — get out of there fast! You may possibly save yourself, but it is too late to save that society. It is doomed.
• Moving parts in rubbing contact require lubrication to avoid excessive wear. Honorifics and formal politeness provide lubrication where people rub together. Often the very young, the untraveled, the naive, the unsophisticated deplore these formalities as “empty” “meaningless,” or “dishonest,” and scorn to use them. No matter bow “pure” their motives, they thereby throw sand into machinery that does not work too well at best.
• Masturbation is cheap, clean, convenient, and free of any possibility of wrongdoing — and you don’t have to go home in the cold. But it’slonely.
• Beware of altruism. It is based on self-deception, the root of all evil. If tempted by something that feels “altruistic,” examine your motives and root out that self-deception. Then, if you still want to do it, wallow in it!
• The most preposterous notion that H. sapiens has ever dreamed up is that the Lord God of Creation, Shaper and Ruler of all the Universes, wants the saccharine adoration of His creatures, can be swayed by their prayers, and becomes petulant if He does not receive this flattery. Yet this absurd fantasy, without a shred of evidence to bolster it, pays all the expenses of the oldest, largest, and least productive
  Industry in all history.
• The second most preposterous notion is that copulation is inherently sinful.
• Darling, a true lady takes off her dignity with her clothes and does her whorish best. At other times you can be as modest and dignified as yourpersona requires.
• If the universe has any purpose more important than topping a woman you love and making a baby with her hearty help, I’ve never heard of it.
• A competent and self-confident personis incapable of jealousy in anything. Jealousy is invariably a symptom of neurotic insecurity.
• You live and learn. Or you don’t live long.
• One man’s “magic” is another man’s engineering. “Supernatural” is a null word.
• The phrase “we (I) (you) simply must—” designates something that need not be done. “That goes without saying” is a red warning. “Of course” means you had best check it yourself. These small-change clichés and others like them, when read correctly, are reliable channel markers.
• Do not handicap your children by making their lives easy.
• Rub her feet.
• Never underestimate the power of human stupidity.

1. Mans vecais, pirmais Sony PlayStation, un ar visu GameShark. Man nostaļģija un bērnības atmiņas, bet jums — 23 Ls. :P Pārdots!
2. Genius ErgoMedia 700 klaviatūra. Praktiski nelietota, un vēl gandrīz gads garantijas!
3. RF pārjea un kabelis. Mazs, specifisks nieciņš, uz ko lielas cerības nelieku, bet nu — varbūt kādam noder.
4. RCA + S-Video kabelis priekš PlayStation 1, 2 un 3, XBOX un GameCube. It kā jau paredzēts pagājušās paaudzes konsolēm, bet, ja var ticēt Wikipēdijai, tad video kabelis, kas der PlayStation 2, der arī PlayStation 3 — un gan jau, ka mūsu vidū vēl ir tādi, kam TV “neprot” HDMI, bet prot S-Video.Pārdots!
5. Gadmei TV Box (konsole/TV monitorā). Eh, kā savulaik plosījos, kamēr atradu ejošu un par pieņemamu cenu. :) Nu jau pats esmu pārgājis uz component video ekvivalentu, tāpēc šis tiek jebkuram, kam ir interese. Pārdots!
6. Creative E-MU 0404 PCI-E. Profesionāla skaņas karte audio ierakstiem. Karte labu labā, līdz pat pārdošanas brīdim turpinās būt manā kompī, bet nākotnē ceru pāriet uz kaut ko ar 5.1 skaņu.Kā parādījās interesenti, karte sāka kaut ko gļukot. Līdz apstākļu noskaidrošanai sludinājums izņemts.

Līgava bija skaista. Un slima ar vēzi.

21 gadu vecā Keita Kirpatrika “atlika” vēzi, lai nosvinētu sava mūža laimīgāko dienu. Viņa vēzi jau reiz bija uzveikusi, bet tas atgriezās, aizsprostodams plaušas un savā varā pārņemdams sirdi. Elpot bija grūti, bija nepieciešams skābekļa balons. Muguras sāpes bija spēcīgākas par morfīnu. Viņas orgāni bija uz sabrukšanas sliekšņa, bet nekas no tā visa nespēja atturēt viņas kāzas ar 23 gadus veco Niku Godvinu, kas viņā iemīlējās jau 11. klasē.






5 dienas pēc kāzām viņa nomira.

P.S. Toties tagad es beidzot, beidzot zinu no galvas savu asins grupu. Jo pirmo reizi mūžā redzēju to uzrakstītu uz papīra. :P

• Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik nožēlojami — ārzemnieki medī spokus Karostas cietumā. Gaŗš video 4 daļās, bet manuprāt pilnīgi pietiek ar pimo un pēdējo.
• TV3 laika figņas
• Katie Melua izlabo dziesmas vārdus, lai tie atbilstu zinātnes faktiem. :D
• Jaunākās ziņas: Sony Releases Stupid Piece Of Shit That Doesn’t Fucking Work.
• Kā sākas ticību kari.
• Lietuvietis palaiž rotaļu lidmašīnīti virs mākoņiem.

“Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu”, raksts “Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav”:

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasaris — pavasaŗa — pavasaŗi, tāpat kā brālis — brāļa — brāļi.
3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure — cepuŗu, tāpat kā stabule — stabuļu.
4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Vārdi (bez mūzikas liekas diezgan sausi, noklausies takš kā cilvēks!):

kāda bij’ dzīve devītā vilnī
ko gribējām, visu sev ņēmām
no laimes mēs dzērām, likāmies pilni
no nelaimes — arī dzeram

tā tik bij’ dzīve – viļņos, putās
smieklos tirpstošām lūpām
kā pludoja viskijs, meitenes (kruta!)
mūs sauca par mīļajiem žūpām

{1
ai, brāli Bač! brāli, Džim!
brāli, bračka!
laime bij aizmirsties
brīvības kačkā
}[x6]

eh, tā tik bij dzīve, ne?
ko girbējām — visu ņēmām
viskijs, meitenes
daudz, un kādas gribi

{1}

Proel FC820 statīvs 2 (divām) ģitārām

Neko daudz nav, ko piebilst, viss jau ir ierakstīts sludinājumā. :)

Tātad.

Cik sevi atceros, es ne reizi mūžā neesmu bijis slims “visu dienu gultā” nozīmē ilgāk par dienu, maksimums divām (retos gadījumos). Manas saukstēšanās parasti sākas ar garu “ievadu” — smagu šņaukāšanos, šķaudīšanu un klepu vairāku dienu garumā, bet tas netraucē strādāt vai kā citādi izklaidēties. Līdz kamēr kādā rītā secinu, ka galva sāp vēl pirms esmu pamodies, līdz tualetei tikt bez turēšanās pie sienām nevaru un par brokastu taisīšanu vispār nevar būt ne runas. Tādu dienu pavadu praktiski pilnībā horizontāli (pat nosēdēt grūti), pārmaiņus svīstot un salstot, lejot iekšā karstas tējas ar vai bez citrona un pārējā laikā reāli aizmidzis. Nākošajā rītā pēc tam es izšņaucu degunu, ieeju dušā un esmu gatavs pikoties. :P Ar cita veida kaitēm ir praktiski tāpat, mainās tikai “ievada” garums (var nebūt vispār) un atkopšanās līdzekļi.

Pirms dažiem gadiem Hārvardas universitātes un Bērklija koledžas pētnieki publicēja diezgan interesantu pētījumu par pikšķerēšanu. Veicot lietojamības izpēti, lai noskaidrotu, cik labi cilvēki spēj noteikt pikšķerēšanas mēģinājumus, viņi atklāja, ka:

1. 23% dalībnieku pat nepaskatījas uz adreses joslu, statusa joslu vai drošības indikatoriem
2. 68% bez vilcināšanās spieda “Yes”, “OK”, “Accept” vai jebkuru līdzvērtīgu pogu, kad parādījās logs, kas brīdināja par krāpnieciskiem lapas sertifikātiem
3. 90% “iekrita” uz labi izstrādātām pikšķerēšanas lapām.

Ne izglītība, ne vecums, ne dzimums, ne iepriekšēja pieredze, ne pie datora pavadīto stundu skaits neuzrādīja statistiski nozīmīgu korelāciju ar vārīgumu pret pikšķerēšanu.
Vēl ļaunāk — pētījuma dalībnieki mēģināja netikt apmuļķoti. “Savā pētījumā mēs laikus rosinājām dalībniekus meklēt viltojumus,” skaidro izmeklētājs, “tāpēc šie dalībnieki, visticamāk, spēja atklāt krāpnieciskas mājas lapas labāk, nekā ‘īstās pasaules’ (nebrīdināti) lietotāji.”

Kas tikai kārtējo reizi apliecina to, ko esmu uzskatījis jau kopš pirmo reizi saskāros ar SSL — Internet pieslēgumu kriptēšanas un autentifikācijas sertifikātu apvienošana neatdalāmā veselumā ir vienkārši kārtējais veids, kā kāst naudu no cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviena no firmām, kuru izdotos sertifikātus pārlūkprogrammas atpazīst (t.i., nerāda sarkanus trauksmes paziņojumus par nezināmas izcelsmes sertifikātu), tos neizsniedz par velti. Un nevienu neinteresē, ka mana sistēma varbūt ir paredzēta tikai privātai lietošanai, vai arī ir tik specifiskas funkcionalitātes, ka nevienam pasaulē nebūtu vajadzības to uzlauzt tik ļoti, lai ķēpātos ar pikšķerēšanu, līdz ar to man nekādi sertifikāti nav vajadzīgi. Bet, tai pat laikā es tik un tā negribu, lai jebkurš n-tajos pieslēguma posmos, caur kuriem iet jebkurš Internet savienojums, varētu mierīgi savākt tajā izmantotos lietotājvārdus un paroles. Gribi drošu pieslēgumu? Taisi pats savu sertifikātu, par kuru visi pārlūki mētās draudošus paziņojumus (tādējādi pieradinot cilvēkus vēl vairāk ignorēt šos paziņojumus), vai arī piķo kaut kādām ārzemju firmām par to, ka viņi tev šo sertifikātu izsniedz.

Robert A. Heinlein, «Citizen of the Galaxy», page 113:

A wise man could not be insulted, since truth could not insult and untruth was not worthy of notice.

Tulkojums:

Roberts A. Hainlains, «Galaktikas pilsonis», 113. lpp:

Gudrs cilvēks nav aizvainojams, jo patiesība nevar aizvainot un nepatiesību nav jāņem vērā.

Tāds tad arī mans novēlējums jums visiem šai dienai un arī visai pārējai dzīvei — neņemiet pie sirds melus un neapvanojaties par patiesību! :)

Vēstule no Aijas Lubejas-Subes, LPGA valdes locekles.

“Kopš 1980. gada 21. februāra visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Tūristu Gidu diena. Šogad mums laimējies, jo šis datums sakrīt ar sestdienu, tātad brīvdienu.

Gidu dienas būtība:

1. popularizēt Tūristu gidu profesiju,
2. iepazīstināt iedzīvotājus un viesus ar kultūrvēsturiskiem objektiem un notikumiem,
3. ieinteresēt iedzīvotājus ar neparastiem maršrutiem.

Mūsu prakse ir pierādījusi, ka iedzīvotāju interese par šādām bezmaksas ekskursijām ir liela, tāpēc, turpinot tradīciju, arī šogad dosim iespēju interesentiem pastaigāt ne tikai pa Vecrīgu, pa Bulvāru loku un Jūgendstilu, bet piedāvāsim arī neparastākus maršrutus, kā „Rīgas tirdzniecības ceļi”, „Rīgas slavenākie vīrieši”, „Rīgas Dievnami”. Sakarā ar Konstantīna Pēkšēna 150. dzimšanas dienu piedāvājam ekskursiju “Iemīlēties Pēkšēnā”.

Latvijas Profesionālo gidu asociācija (LPGA) sadarbībā ar Izglītības centru „ B&M” šogad jau 9. gadu organizē šajā dienā bezmaksas ekskursijas latviešu, krievu, angļu un vācu valodās.

Satikšanās visiem interesentiem, kā katru gadu, ir sestdien, 21. februārī plkst. 11:00 un 13:00 pie Pulvertorņa.

Tā kā tas nav peļņas, bet izglītojošs pasākums, lūdzam palīdzēt mums, un dot iedzīvotajiem informāciju par šādu iespēju.”

LPGA kontaktpersona par Tūristu gidu dienu Judīte Martinsone, tel. 29433440.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas, un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Bērnībā man bija konflikti ar vecākiem, jo es bieži gribēju palikt (un dažreiz arī paliku) augšā visu nakti, kārtojot istabu. Dienas laikā, kad apkārt staigāja/jebkurā brīdī varēja atnākt mājās kāds no ģimenes, man kārtošana šķita bezjēdzīga, garlaicīga un “citreiz, vēlāk, kaut kad”. Bet, jo tumšāks palika un tuvāk nāca laiks, kad neviens vairs no savas istabas ārā nelien, jo dabiskāk pati par sevi vienas lietas nolikšana vietā kļuva par divu citu lietu sakārtošanu (lai izbrīvētu vietu), kas tālāk varēja pāraugt pilnā “pavasara tīrīšanā” līdz 5 no rīta. Nevaru pateikt, kad tas sākās, un beidzies vēl nav tagad, lai gan gadās krietni retāk (jo pārāk daudz jābūt darbā un pa brīvdienām līdz vēlai naktij sanāk sēdēt, darot pa nedēļu iekrāto).